ULTRALAPSAS STĀSTI

Kam tev to vajag? Atkal un atkal atgriežos pie šī jautājuma, kad manas domas kārtējo reizi ir aizklīdušas Rojas 24 stundu skriešanas pasākuma virzienā. Tas ir tāpat kā ar kūkām - nu nevajag man viņas, bet vai tāpēc tās tiek patērētas mazāk? Kas gan ir 24h skrējiens -  Bariņš apšaubāmi adekvātu ļaužu riņķo pa nebeidzamu apli, arvien dziļāk iestiegot sava izmisuma dzīlēs. Tomēr, jo labāk es jūtos, jo vairāk man uzmācas visādas neprātīgas idejas. Vai man to vajag - noteikti nē, vai es to varu - visticamāk, vairs ne, vai es to gribu - sasodīts, jā! 

Sacensību pirmā nakts. Kad pusnaktī došanās tumsā un aukstumā ir pēdējā lieta, ko varētu vēlēties darīt, tomēr piedzīvojumu kāre kā allaž ņem virsroku. Jauni ceļabiedri, iedomu takas nakts melnumā un cerības sološa rītausma.

Ainavas, kuras liek aizrauties elpai, bezrūpīga traukšanās lejup pa kalnu nogāzēm, nebeidzami kāpumi un pāris ļoti nelāgu lēmumu. Ko vēl šī sala man ir sarūpējusi? Pirmā diena iet uz beigām, bet prātā arvien stingrāk nogulsnējas apziņa, ka sūri pelnīto naudu un sakrātās atvaļinājuma dienas jau nu varēja izmantot pulka lietderīgāk...

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā sk...