ULTRALAPSAS STĀSTI

Neaizmirstams piedzīvojums, bet vienlaikus priekš manis - arkārtīgi grūts. Elpu aizraujoši skati 10 miljonu pilsētā, kur sakopti parka celiņi mijas ar supersarežģītām akmeņu takām, bet seni cietokšņu mūri un kalni ar modernas lielpilsētas panorāmām. Esmu tur pieveikusi 109 km ar ne mazāk kā 4800 augstummetriem, bet tāpat neliekas, ka būtu redzējusi pietiekoši. Burvīga vieta. Iesaku. Grūtums aizmirstas jau tajā pašā dienā, krāšņie iespaidi gan ir uz palikšanu.

Kam tev to vajag? Atkal un atkal atgriežos pie šī jautājuma, kad manas domas kārtējo reizi ir aizklīdušas Rojas 24 stundu skriešanas pasākuma virzienā. Tas ir tāpat kā ar kūkām - nu nevajag man viņas, bet vai tāpēc tās tiek patērētas mazāk? Kas gan ir 24h skrējiens -  Bariņš apšaubāmi adekvātu ļaužu riņķo pa nebeidzamu apli, arvien dziļāk iestiegot sava izmisuma dzīlēs. Tomēr, jo labāk es jūtos, jo vairāk man uzmācas visādas neprātīgas idejas. Vai man to vajag - noteikti nē, vai es to varu - visticamāk, vairs ne, vai es to gribu - sasodīts, jā!