PAR MUMS

Līdz pat 34 gadu vecumam es ienīdu skriešanu. Tā ka no sirds. Es to iesāku darīt tad, kad nekādi savādāk nespēju kontrolēt nemitīgi uzglūnošo lieko svaru. Tā nu 2013. gada janvārī es sāku skriet, lai nomestu dažus liekus kilogramus, bet kad tas bija paveikts sapratu, ka man šīs sajūta ir iepatikusies un es labprāt izmēģinātu savus spēkus kādās nebūt sacensībās. Ak, man nebija ne jausmas, cik ļoti atkarību izraisoša ir šī nodarbe. 

Pusmaratons sekoja pusmaratonam un jau tā paša gada beigās es noskrēju savu pirmo ultru Igaunijā. Turpmāk ultras kļuva neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, tām pievienojās arī dažnedažadi taku skrējieni un rogainingi, kā arī tika iegūts jauns paziņu loks un jauni draugi ar kuriem vienoja tieši šis jauniegūtais hobijs. Mani nemotivēja rezultāti vai vēlme ar kādu sacensties pat tad, kad izdevās iekļūt Latvijas izlasē. Viss kas mani interesēja bija jautrība un piedzīvojumi, to dēļ biju gatava pavadīt neskaitāmas garas un nogurdinošas stundas treniņos. 

Bezrūpīgajai kāju deldēšanai punkts tika pielikts 2019. gada pavasarī, kad maniem ceļgaliem laikam jau izbeidzās derīguma termiņš. Nē, nu nopietni, kas to būtu domājis, ka nobliežoties pa klinti 265km garas ultras pašā sākumā, var sagādāt sev tik daudz problēmu.

Es labprāt neatskatīšos uz ļoti garo un nogurdinošo operāciju un rehabiltāciju posmu, kura laikā biju atmetusi cerību jebkad vairs noskriet kādu ultru. Vai maratonu. Pat pusmaratonu. Tā sajūta, kad uzzini, ka ar jau veikto operāciju nav gana, ir jāveic vēl un tad vēl un katru reizi jāmācās skriet kā no jauna. Tas nedaudz liek zaudēt drosmi. Man likās, ka skriešanas prieka augstākā izpausme manā gadījumā turpmāk būs kādi maksimums 7-10 saudzīgi kilometri saulrietā. Un tiešām, vai cilvēkam vajag ko vairāk? Sajust mieru, ko dod ritmiski soļi pa mīkstu meža stigu un viegls vējš matos. Kādēļ man jābūt tādai negausei un jāgrib noskriet visi iespējamie kilometri? Man taču pat nav mērķu vai sportisku ambīciju, man ir tikai sapņi. 

Bet varbūt tieši sapņi ir tie ar kuriem pietiek. Mans sapnis par spēju atkal skriet neļāva padoties. Man vienkārši vajadzēja kādu ielāpu ar ko uz laiku aizpildīt tukšo skriešanas vietu. Tā kā pēc profesijas esmu apģērbu konstruktore un savās fantāzijās allaž esmu iztēlojusies sevi par dizaineri, tad man vienmēr dziļi iekšā ir sēdējusi vēlme abas savas kaislības apvienot. Radīt tādu sporta apģērbu, kurā es varētu justies kā “savā ādā”. Savos pirmajos skriešanas gados es tā arī darīju - šuvu sev skrienamkleitas ar kurām tad devos uz sacensībām izrādīties. Man ārkārtīgi patika tā sajūta - sacensības ir kā svētki, bet neviens taču neiet uz svinībām treniņtērpā. Vajag saposties! 

Gāja gadi un, kā jau tas dzīvē mēdz notikt, ikdienas rūpes nomāca sapņus, aizbīdot tos kaut kur aizmugurējā plānā ar birkām “kaut kad” un “kad būs daudz naudas”. Tāpat es nesapratu kādā veidā to varētu realizēt. Kam vispār ir laika par to domāt, ja viennādiņ tikai skrien un strādā?

Pēkšņi, pandēmijas pārsteigta, pasaule apstājās, izslēdzot arī to vāveres riteni, kurā jutos tik ierasti un labi. Tas precīzi sakrita ar manu traumas gūšanas brīdi. Ko nu? Dīkstāve, sāpes, neziņa par rītdienu. Kaut kas jāiesāk ar laiku, kura tagad ir atliku likām. Varbūt beidzot jāpievēršas sev un… Protams - man taču bija kāds sapnis! Dienā, kad mums paziņo, ka uz darbu pagaidām varam nenākt, es dodos un mežu lēnā pastaigā pavisam saskumusi un iznāku ārā ar jau gatavu plānu. Viss ir salicies pa plauktiņiem. Man ir vajadzīga grafiskā dizainere - kāda sakritība - es tieši vienu tādu pazīstu, tā ir mana ilggadējā kolēģe Daiga. Ļaujiet man par viņu pastāstīt - tā nav vis nekāda parasta kolēģe, man labpatīk viņu uzskatīt arī par draudzeni. Esam kopā gan devušās aizraujošos pārgājienos, gan meklējušas ceļu rogainingos. Svarīgākais, viņa saprot manu kaislību uz skriešanu, jo arī pati ir skrējēja, kura skrien, galvenokārt, lai noņemtu stresu un dienā uzkrātās emocijas, kā arī lai sevi pozitīvi uzlādētu. Ceļu viņai priekšā savu spontāno ideju par skriešanas apģērbu sievietēm, un viņa tik pat spontāni piekrīt, bez mazākās apdomāšanās, kaut nekad nav pat skrējusi kleitā. 

No idejas par skriešanas tērpu līdz interneta veikala palaišanai bija nepieciešami vien pāris mēneši. Pats grūtākais tajā visā ir nespēt pašai savu apgērbu pienācīgi notestēt, tikai paļauties uz citu teikto. Es zinu kā tam ir jāizskatās un es zinu, kā tam ir jājūtas, bet es varu tikai izlikties un cerēt, ka ar to pietiek. Papildus spējai atkal skriet tagad mani bija sākusi vajāt arī apsēstība par spēju pašai savu apģērbu notestēt. Uh, tas tiešām bija spēcīgs motivators!

Bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz spēju justies uz kājām puslīdz brīvi. 2024. gada pavasarī pēc 5 gadu pārtraukuma es notipināju vienu nelielu ultriņu, lai atkal sajutos dzīva. Piesardzīgi, tai sekoja arī nākošās. Uzminiet, kas man bija mugurā? Protams Fox-Pace apģērbs, tas izrādījās piemērots ne tikai treniņiem, bet arī ultra gariem piedzīvojumiem. Pārsteidzoši, es ne tikai to atkal varu izdarīt, es to varu pat labāk kā iepriekš.

Person with red hair jumping on a paved path in a park wearing atlethic top and black skirts with print

Kāpēc nepietiek ar tiem dažiem rāmiem kilometriem saulrietā? Uz so jautājumu diez vai ir rodama atbilde. Katru reizi, kad skrienu kādu ultru es to uzdodu nejauši satiktiem ļaudīm sacensībās. Neviens tā pārliecinoši nevar atbildēt. Un vai vajag? Tie kurus tas tiešām interesē dosies ceļā, lai savas atbildes atrastu paši!