ULTRALAPSAS STĀSTI

Neaizmirstams piedzīvojums, bet vienlaikus priekš manis - arkārtīgi grūts. Elpu aizraujoši skati 10 miljonu pilsētā, kur sakopti parka celiņi mijas ar supersarežģītām akmeņu takām, bet seni cietokšņu mūri un kalni ar modernas lielpilsētas panorāmām. Esmu tur pieveikusi 109 km ar ne mazāk kā 4800 augstummetriem, bet tāpat neliekas, ka būtu redzējusi pietiekoši. Burvīga vieta. Iesaku. Grūtums aizmirstas jau tajā pašā dienā, krāšņie iespaidi gan ir uz palikšanu.

 

Spēja skriet nav nekas pašsaprotams, tas nav tik vienkārši kā - “Nu tad uzvelc kedas un skrien!” Tā ir privilēģija, dāvana, sauciet kā gribat. Vai mēs drīkstam sapņot, arī ja šķiet, ka kārotais vairs nav sniedzams? Ir februāris un man beidzot ir drosme atkal doties saulainās Grankanārijas salas kalnos un takās.

Sacensību pirmā nakts. Kad pusnaktī došanās tumsā un aukstumā ir pēdējā lieta, ko varētu vēlēties darīt, tomēr piedzīvojumu kāre kā allaž ņem virsroku. Jauni ceļabiedri, iedomu takas nakts melnumā un cerības sološa rītausma.

Ainavas, kuras liek aizrauties elpai, bezrūpīga traukšanās lejup pa kalnu nogāzēm, nebeidzami kāpumi un pāris ļoti nelāgu lēmumu. Ko vēl šī sala man ir sarūpējusi? Pirmā diena iet uz beigām, bet prātā arvien stingrāk nogulsnējas apziņa, ka sūri pelnīto naudu un sakrātās atvaļinājuma dienas jau nu varēja izmantot pulka lietderīgāk...

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā sk...