Transgrancanaria 360° 3. daļa - Rotaļas tumsā

La Aldea kontrolpunkts ir šaurs, piebāzts un ne īpaši mājīgs. Tur nav ne dušu ne gultu. Aiz aizkariem norobežotā telpas galā paslēpti matrači un gulētāji. Lauma ir uzdevuma augstumos, kaut neganti pamodināta nakts vidū, tomēr ir runīga un ieinteresēta, tāpat viņa zina teikt, ka Anita un Valters arī aizvien vēl te kaut kur esot. Pabāžu galvu aiz aizkariem gulētāju zonā, bet tur ir pietiekami tumšs, lai nevienu neatpazītu. Došos vien ceļā viena pati. Patiesībā, piecelties un iet tur ārā, tumsā un aukstumā, ir pēdējā lieta, ko tagad varētu gribēties. Uzvelku tīru krekliņu ar garajām piedurknēm un lietus jaku. Brīdi pasvārstos ar pārvelkamajiem legingiem – ļoti gribas tīrus un veselus, bet nezinu kā tos atturēt no pielipšanas jēlajam celim. Tik liela plākstera man nav. Izvēlos atstāt kājās netīros ar caurumiem, bet pāri, lai siltāk, uzvilkt lietus bikses. Nepatīkami, aukstā membrāna kustoties glaužas un līp pie mana pušuma. Kaut kā ar to jāsamierinās. Izpūrušos matus paslēpju zem Rīga-Biksti cepures, uzceļu plecos smago somu, un, pretsāpju tableti norijusi, drūmā nolemtībā dodos ārā naktī.

Ir jau pierasts, ka pilsētiņas ir tukšas. Arī šī tāda ir, bet nu labi, ir jau kāds laiciņš pēc pusnakts. Sabozusies velkos pa vientulīgām ieliņām, ir stipri pavēss. Mani apsteidz Selīna, Ervē un vēl kāds jauns spānis. Priekšā mūs gaida 41 kilometrs līdz Tehedai ar ganrīz 3000 augstuma metriem un tad vēl nobeigumā 13 km ar 835 kāpuma metriem līdz Artenarai, kas ir otrā bāze. Cik gan grūti tas varētu būt? Šī ir salas augstākā un vēsākā daļa, nezinu, diez vai tas būs viegli.

Pilsētas nomalē maršruts ved augšup velosipēdistu izbraukātā kalnā. Te grūti saprast kura taka ir īstā. Mani apsteigušo skrējēju lampiņas strauji attālinās, taču vēl ātrāk attālinās lejā atstātās pilsētiņas ugunis. Uz augšu un atkal uz augšu, ik pa laikam mums tiek dota atelpa, mazos lēzenos posmiņos, kādā vietā to izbaudu tik sirsnīgi, ka aizbliežu krietni nost no pareizā ceļa. Atpakaļ negribas doties, tāpēc raušos stāvajā nogāzē pēc azimuta. Agrāk vai vēlāk man būtu jānonāk uz takas. Redzeslokā parādās arī citu skrējēju lampiņas, gan priekšā, gan aizmugurē. Tātad esmu atpakaļ. Kāda dzīva satiksme! Panāku frančus un kādu brīdi ceļu mērojam kopā. Šoreiz gan viņi seko man, nevis otrādi. Neliela maldīšanās rododendru laukā, Ervē aktīvi iesaistās ceļa meklēšanā un pa abiem mums izdodas to nepazaudēt. Selīna gan šķiet ieslēgusi pilnīgu dārzeni. Droši vien, ka viņai vienkārši nāk miegs, viņa apātiski seko vīram, ja kādā vietā viņš par ceļu nav īsti drošs, tad viņa pagaida, līdz šis būs aizkrējis, pārliecinājies un pasaucis. Nu, vai nav ērti? Piefiksēju, ka reizēm to sāku izmantot un iebremzēju kopā ar Selīnu, nevis dodos meklējumos ar Ervē. Sākas brīnišķīgs noskrējiens pa grantētu ceļu uz leju. Tālumā, uz priekšā melnējošās sienas, redzamas vēl vairākas lampiņas. Labi, te es varu laulātos draugus atstāt divvientulībā un uzskriet nedaudz ātrāk. Ibumetīns gan ir viens lielisks izgudrojums. Tik mudīgi pārvietojoties paliek par karstu, tāpēc no man neierastā aksesuāra – cepures varu atbrīvoties. Man patīk šādi brīži – tikai kustība un tumsa. Svarīgs ir katrs nākamais solis, nevis mērķis uz kuru dodos. Šāds stāvoklis iespējams tikai pie ievērojama noguruma, jo parasti man skrienot patīk sapņot, iztēloties un domāt par visu ko, sākot no eklēriem un beidzot ar profesijas maiņu. Izbaudu noskrējienu, līdz tas tiek rupji pārtraukts. Esmu ieskrējusi strupceļā. Tālāk nav kur doties, nevaru saprast, ko tas navigators rāda, it kā jābūt ielai, bet te ir sēta un pagalms. Tā arī uz vietas mīņājos, līdz franču pārītis mani ir atkal noķēruši. Viņi gan ilgi nedomā un dodas ap stūri iekšā pagalmā. Sekoju viņiem un apstājos kā iemieta. Aiz stūra sēž suns, liels, melns, gluži tāds kā Grankanārijas simbolā, rīkļurāvējs. Sēž un klusējot spīdina savas prožektoru acis mūsu lukturīšu gaismā. Sajūta, ka skatās cieši acīs. Suns ir piesiets ķēdē, bet tā ir tik gara, ka nekādi nespētu atturēt briesmoni no nelaimīga skrējēja saplosīšanas. Franči aukstasinīgi paiet viņam garām. Es apstulbusi stāvu. Neizrādi bailes, tikai neizrādi bailes, suņi tās varot sajust! Bet kā lai neizrāda bailes, ja tās man tūlīt sāks tecēt gar kāju?! Aizturu elpu, it kā tas liktu bailēm smaržot mazāk, un neskatoties radījumam virsū, eju cauri vārtiem. Fū, varu izelpot, esmu drošībā. Iespējams, ka dzīvnieks šonakt ir jau pārēdies skrējējus, tāpēc vairs nav asinskārs. Nu tik mudīgi jāķer rokā franči un arī jāieslēdz dārzenis. Lai Ervē navigē, man jāatiet no šoka.

Esam ieskrējušies un atduramies pret kaut kādu ūdenskrātuvi. Nu nē, te mums nemaz nebija jānonāk, atpakaļ augšā, labi, ka nav briesmīgi tālu. Kaut kā tas ceļš vairs negrib doties rokā. Virzienā, kur navigators rāda nav redzamas takas, tādēļ lienam un spraucamies, kur vien rumpis iet cauri. Rezultātā esam uz stāvas sienas un nav īsti skaidrs, kā tikt tur, kur tā kā vajadzētu, kaut it kā esam gandrīz uz takas. Ervē aizlien pa priekšu, bet Selīna apsēžas uz akmens un nekust ne no vietas. Es netieku gudra, ko man darīt. Spraucos un lienu rozā līnijas virzienā, taču tas šķiet pārāk bīstami, lai būtu īstais ceļš. Navigatoram laikam arī neiet viegli ar satelītu saķeršanu, rezultātā viss pasākums atgādina kaut kādu astes ķeršanas spēli. Laiku pa laikam dzirdu frančus sasaucamies, bet nevienu vairs neredzu. Rozā līnija visu laiku solās būt noķerama, bet nekā. Pa kreisi augšā manu lampiņas, laikam gan ceļam tur vajadzētu izvest. Vienkārši laužos tajā virzienā, arī Selīna un Ervē uzrodas, taču attālinās tādā ātrumā, ka nespēju tikt līdzi. Itin drīz jau atkal esmu iesprūdusi kaut kur starp akmeņiem un satelītiem. Sasodīta būšana! Jo tālāk eju, jo vairāk no manis attālinās rozā līnija. Kas man vainas? Kāpēc nevaru uzķert virzienu? Esmu jau tuvu izmisumam, kad krietni augstāk pamanu divas lampiņas. „Esmu apmaldījusies!” saucu cik jaudas,”vai esat uz pareizā ceļa?” Skrējēji atbild apstiprinoši un laipni pagaida, līdz tieku pie viņiem. Ak, paldies, labie ļaudis, man jau apnika būt pazudušai!

Man it kā nav bail apmaldīties vienai pašai tumsā, kaut kādā akmeņainā nekurienē, bet tā nav arī gluži mana mīļākā nodarbe. Kādu brīdi esmu jutusies samērā bezpalīdzīgi, tādēļ nemaz vēl negribu palikt viena. Mani jaunie ceļabiedri ir varen jautri un runātīgi. Bārdains hipsteris jeb jaunbārdis, kā tagad būtu pareizi teikt, no Vācijas vārdā Martins, ar dīvainu navigatoru, kas atgādina kustīgu karti un francūzis labākajos gados, vispār bez navigatora. Pēdējam uz numura rakstīts Jean. Drošs paliek nedrošs, pajautāju, kā tas izrunājams, izrādās – Žo. Viņi orientējas labi, tādēļ varu atslābt. Cik saprotu, Martins šo posmu ir jau izskrējis pirms sacensībām, tāpēc labi zina, kas gaidāms priekšā. Arī Žo lieliski māk atrast takas starp akmeņiem un agresīvajiem krūmeļiem, kad jautāju kā viņam tas tik labi izdodas bez kartes un navigatora, viņš atsmej, ka ar lāzerredzes palīdzību. Ē, ko? Nu, lai ko tas arī nozīmētu, tas viņam darbojas labi. Apvidus šajā posmā tiešām nav no vieglajiem. Allaž ir tikai viena nedaudz ticamāka iespēja, ka tur var izspraukties cauri, tātad, tā arī ir vajadzīgā taka. Liekas dīvaini, ka pirms mums šeit jau gājuši kādi 40 cilvēki, bet nav palikušas itin nekādas pēdas. Bezrūpīgās sarunas uzmundrina un aizdzen miegu. Apspriežam sacensību līderi Papi. Iztēlojamies, kā viņš traucas šeit cauri nebremzējot, cik tālu viņš varētu būt jau ticis un vai tiešām viņam navigēšana šādā nekurienē nesagādā nekādas problēmas. Runā, ka tikko trase ir publicēta, viņš dodoties to izskriet. Nu var jau būt. Bet tie spāņi ir baigie viltnieki, viņi trasi publicē vien nepilnas 2 nedēļas pirms starta. Tā ka baigi daudz laika pētīšanai nesanāk.

Mans navigators jau kādu laiku dzied gulbja dziesmu, tādēļ piestājam nedaudz uzēst un samainīt baterijas. Knapi esam tikuši galā, kad mums garām traucas normāls vilcieniņš ar Valteru un Anitu priekšgalā. Tā, šādu iespēju nevar laist garām, saku jaunajiem ceļabiedriem, ka šajā vilcienā mums jālec iekšā, jo Valteram un Anitai mēs varam uzticēties vairāk, kā jebkuram navigatoram. Viņi ir atpūtušies un kārtīgi izgulējušies La Aldea kontrolpunktā, bet sekotāju pulciņu savākuši tajā pašā vietā, kur Martins un Žo izglāba mani. Pulciņā starp jaunām sejām ir arī grampijs Aleksandrs, bet diez ko runīgāks kā vakar viņš nav palicis. Esot gājis pēc navigatora, bet visi citi pa taisno pēc azimuta un tas neesot godīgi. Nesaprotu par ko viņš tur pukst, labāk nebojāšu noskaņojumu un turpināšu pļāpāt ar jauko Martinu. Mūs sagaida dinamisks lejupceļa posms, kur drošības dēļ savilktas virves, pie kā turēties. Tā arī nesapratu, vai tiešām tās te bija vajadzīgas, bet nu ja jau ir savilktas, par ko tad neizmantot. Taka pārvēršas platā grantsceļā, kas serpentīna veidā mūs aizved līdz šosejai. Anita un Valters rauj pa labi, izraisot sekotāju neizpratni. Izrādās, viņi pamanījuši organizatoru mašīnu, kas apstājusies labu gabaliņu nostāk no trases. Neliela pauzīte un ūdens uzpildīšana. Skatos, ka Martins jau manās prom. Negribu zaudēt sarunu biedru un skrienu pakaļ. Tiekam saukti atpakaļ, jo kāds paņēmis nepareizās nūjas, bet mēs tomēr neesam tie vainīgie.

Ceļš ir vieglā slīpumā uz leju, pie tam asfaltēts, kāda bauda! Skrienam un pļāpājam par gluži ikdienišķām lietām – ultrām, tulznām, dehidratāciju un elektrolītiem. Pastāstu, ka mana draudzene šo skrējienu nosaukusi par ciešanu festivālu. Tas Martinam liekas gluži piemērots apzīmējums. Nu vai tad tā nav ? Krietns pulks dīvaiņu sabrauc no malu malām uz vienu mazu salu, lai tur tā dūšīgi ciestu vairākas dienas no vietas, un pēc tam vēl plātās ar to, kur vien kāds gatavs klausīties. Aust gaisma. Šķiet, mums izauguši spārni, ir tik viegli, ka aizraujamies un attopamies krietni aiz vajadzīgā pagrieziena. Aušas. Smejamies, ka šis bija tāds jauks rīta rosmes skrējiens, bet tagad gan jāatgriežas uz trases. Saku Martinam, ka brīdī, kad mani runas plūdi viņu būs pārmērīgi nogurdinājuši, lai nekautrējās un dod ziņu, tāpat, lai droši pamet mani, ja es kļūstu par lēnu. Un lai neskatās atpakaļ. Tālumā manām, ka Valtera un Anitas vilcieniņš nogriežas vajadzīgajā vietā un pazūd skatam gaismas ātrumā. Nez kā viņiem tas tik veikli izdodas pret kalnu? Pēc kāda brītiņa panākam vien Žo. Viņš grīļojas pa trasi un žēlojas, ka mežonīgi nākot miegs. Martins sameklē somā kofeīna tableti, esot varen stipra. Tas līdz. Tālāk atkal ejam trijatā. Lēzeno augšupceļu nomaina tik skarbs kāpiens, ka lienu uz visām četrām. Fui, man ir ļoti bail no augstuma, cenšos neskatīties atpakaļ. Nākas krietni nopūlēties, līdz tiekam uz puslīdz pieklājīgas takas, taču tai, kā ierasts, ir tendence vietām izzust. Reizēm nevaram vienoties par īsto ceļu un sadalāmies, tomēr virziens ir viens un tas pats, pēc brīža atkal satiekamies. Imaginārā taka ved vēl augstāk kalnā. Saule ir uzlēkusi un paliek neticami karsti. Apstājamies, lai dāsni noziestos ar pretiedeguma krēmu. Vienīgi Žo atsakās – viņš vēlas pārrasties mājās ar sarkani nodegušu seju, lai tak kolēģi redz, ka viņam bijis atvaļinājums. Skati, kas paveras apkārt jau atkal ir pasakaini skaisti. Uz tiem raugoties var aizmirst gan grūtumu, gan nogurumu, vismaz uz kādu brīdi.

Martins ar saules gaismu laikam ir saņēmis krietnu spēku pieplūdumu un izlēmis, ka vēl nav par vēlu piepildīt savu sapni – finišēt 60 stundās, nozūd mūsu skatieniem. Lai viņam veicas! Pārvaicāju vai Žo nevēlas viņam sekot. It kā nē, vismaz ne šobrīd. Painformēju arī viņu, ka mani nav jāgaida un kaut kādā veidā jārēķinās. Bet, ha – viņam jau nav izvēles, viņa navigators ir sabojājies, tā, ka līdz nāks kāds labāks kompanjons, viņš ir iestrēdzis kopā ar mani. Mums, pa lielam, kāpt un kāpt vēl kādus kilometrus 10, tad varēs noskriet bišku zemāk līdz skaistajai, ziedošajos mandeļkokos ieskautajai Tehedai. Stāstu Žo par burvīgo konditoreju, kura mums tur noteikti jāapmeklē un siekalas saskrien mutē. Jā, es gribu kūku, lielu un treknu, varbūt divas. Jā, divas vienmēr ir labāk!