Seoul 100K - Sapnis 10 miljonu pilsētas vidū

Esmu cilvēks, kam nepatīk rāpties arā no savas komforta zonas. Iespējams, no malas to komforta zonas robežu ir grūti saskatīt, bet ticiet man, es viņu redzu un gandrīz nekad nepārkāpju. Atrašanās tajā man ir izraisījusi diezgan smagu atkarību, tālab katrs aizvadītais piedzīvojums izraisa spēcīgu vilkmi meklēt nākamo. Rojas 24 stundu skrējiens ir aizvadīts un mistiskā kārtā ir pazudusi vēlēšanās skriet, jo nekas nesola tādu jautrību vai piedzīvojumus, kas to varētu pārspēt. Jā, ir viena lieta ko gribas, bet tā ir šķietami neaizsniedzama. Pagājušajā rudenī acīs iekrita Seulas 100km skrējiens, pat nesapratu kāpēc un kur es to rāvu. Nu, kas man vainas? Tā vietā, lai ar abām rokām turētos pie nule atgūtās puslīdz pieklājīgās fiziskās formas, es jau atkal skatos, kur to varētu likt uz spēles. Tomēr 109km ar 4800 kāpuma metriem pilnīgi citā pasaulē, vienā dziļā apziņas nostūrī ir iekārtojušies uz palikšanu. Man atkal un atkal sev jāatbild uz jautājumu: kāpēc ne? Pirmkārt, tas ir pāri puspasaulei un tas ir dārgi. Otrkārt, tā ir ne tikai pilnīgi cita vide un kultūra. Tur runā un raksta pavisam nesaprotamā valodā, ar ko man nekad nav bijusi saskare. Visbeidzot, treškārt, es nevaru to darīt viena, nu ne jau ņemot vērā 2 iepriekšminētos apstākļus. Bet Veipa kungs uz Koreju septembrī doties nevēlas, viņam pašam ir gana daudz savu ārzemju braucienu un tik daudz atvaļinājuma dienu viņš dabūt nevar. Kā lai atrod pietiekoši traku ceļabiedru? Nekur nesastopu dzirdīgas ausis. Kuru vispār interesē kaut kāda Koreja un skrējiens, par kuru neviens nav dzirdējis?

Ai, labi gan, ka piedzīvojums nebeidzas vēl nesācies. Dzirdīgās ausis sastopu visai negaidītā personā. Kaut atlikuši vien nepilni 3 mēneši līdz sacensībām, ir kāda gana spontāna būtne, kura uz to var parakstīties vienā elpas vilcienā. Buses pilskalna Stirnu Bukā sāku pļāpāt ar sen nesatikto Ilzi Limanāni un jau pēc 3 dienām dalība kārotajā pasākumā mums abām ir nopirkta. Atliek vien nolikt fakta priekšā treneri un gatavošanās episkajam piedzīvojuman var sākties. Es uz to skatos kā uz vienu lielu pasākumu: ne tikai 100+km skrējienu kalnos, bet arī pilsētas iepazīšanu un kādu nebūt ieskatu noslēpumainajā kultūrā. Meklēju ne tikai skrējiena aprakstus un video apskatus, bet arī dažādu ceļotāju stāstus par Seulu un podkāstus par Korejas vēsturi un sabiedrību. Veipa kungam par šausmām brīvos brīžos nododos K-drāmas vērošanai un cenšos iemācīties arī kādas pieklājības frāzes korejiešu valodā. Jo vairāk uzzinu, jo interesantāk paliek. Reizēm liekas, ka esmu ar to visu tik ļoti pārņemta, ka nedaudz baidos, vai rezultātā nenāksies vilties, jo ekspektācijas būs bijušas pārāk augstas. Protams, ar ekskursiju plānošanu Seulā vien nepietiek, arī treniņu plāns ir palicis tāds bik nopietnāks. Siguldas takās esmu regulārs viesis. Pirms pašas prombraukšanas iekrīt Nameja mācības, tās nedaudz pačakarē manu treniņu regularitāti, bet nu lielos vilcienos - kas ir iekšā, tas ir. Ar to arī tie Seulas kalni būs jāpieveic, neko jau pēdējā brīdī vairs nesagrābstīs.

Gatavošanās ceļam. Nav ne jausmas cik no 28.5 kontrollaika stundām es izmantošu, tādēļ arī nav skaidrības, cik želeju būs nepieciešams trasē. Kalnu skrējienus, kas būtu garāki par 100km es neesmu skrējusi jau 6 gadus. Un man, protams, patīk arī šī nelielā spriedzes pieskaņa - vai es to vispār vēl varu izdarīt. Esam skopas, lidojam tikai ar rokas bagāžu, tāpēc daudzi jautājumi atrisinās automātiski - nūjām vietas nav, šķidrumu maisiņā var ietūcīt tikai 14 želejas. Viena tiek iemesta čemodānā tāpat - varbūt saies. Nekādai kosmētikai nav vietas, visu būs jāpērk uz vietas. AirFrance rokas bagāža ir mazāka par pierasto, tāpēc līdzi tiek ņemtas tikai 2 skrienamdrēbju kārtas - treniņam un sacensībām, vienas kedas, obligātais ekipējums,  2 kleitas ekskursijām un peldkostīms viesnīcas jumta burbuļvannai. Ko gan vēl man varētu savajadzēties?

Turpceļš. Vai manu vai, tik tālu es nekad mūžā neesmu lidojusi. Mūs sagaida 2.5h ceļš uz Parīzi un tad kādas 12 stundas uz Incheon lidostu Korejā. Man liekas, ka visu to laiku skriet ir pulka vieglāk. Galamērķī nonākam pašā rīta agrumā, atliek vien sekot ChatGPT iedotajām norādēm kā nokļūt līdz pilsētai. Tas ir neticami vienkārši un lēti. Atliek vien iegādāties transporta karti un iekāpt pareizajās durvīs pareizajā laikā. Kaut nedaudz sapinamies meistarībā un pašaujam garām īstajai metro pieturai, atrast ceļu atpakaļ itin nemaz nav sarežģīti. Kad liekas, ka nupat jau viss ir zudis, allaž uz sienas atrodas kāda laba shēma, kur sevi atrast un pareizo virzienu saprast. Pirmais iespaids par vietējiem ir visai savāds. Laikam jau esam patrāpījušās te brīdī, kad ceļu uz darbu mēro ofisa darbinieki. Tie izskatās kā kiborgi - līdzīgās drēbēs ar deguniem telefonos. Bet kopumā visi ir neaprakstāmi glīti - kā tādi pasaku tēli. Viena nianse nudien  mulsina - nekur neredz nevienu bērnu.

Seula mūs nemaz ar neuzņem sevišķi viesmīlīgi. Izlīdušas no metro alas iekļūstam vieglā smidzeklī, kas draud pārvērsties kārtīgā lietū. Jānokļūst viesnīcā, jāatstāj mantas un jādodas meklēt sacensību organizatoru ofisu, jo sacensību expo te nav paredzēts. Vietējie savus numurus un starta labumiņus saņem pa pastu, bet ārzemniekiem jābrauc pakaļ pašiem. Par šo esmu visai sabaidīta, jo kādas sievietes sacensību aprakstā bija minēts, ka viņa to meklējusi 2 dienas un knapi atradusi. Nez, nu cik gan grūti tas varētu būt, ja ir dota gan adrese, gan stāvs? Vēl viena problēma, kas jāatrisina, ir ēšana. Es traki baidos apēst kaut ko, kas varētu apdraudēt manu dalību sacensībās. Jā, man ar to ir visai neganta pieredze(šī iemesla dēļ netapa apraksts par Tenerife Blue trail, kurā piedalījos pavasarī). Bet mums te ir Ilze un viņa nebaidās ne no kā. Vēl vairāk, ja viņa tūlīt nedabūs ēst, būs slikti. Tā kā vēl ir diezgan agrs, man par prieku visas ēstuves, ko redzam, nestrādā. Tomēr uzduramies kādai pavisam šaubīga paskata iestādei, kura ir tukša, taču atvērta. Nu, kas būs - būs, man, galu galā līdzi ir vesels žūksnis smecta paciņu. Ramyeon, tteokbokki, gimbap - un vēl kola visam pa virsu. Tā, it kā rītdienas nebūtu. Tie pēdējie 2 ir visai gardi, bet tajā Ilzes zupā, jeibogu, peld kaut kas, par ko es nemaz neizteikšos. Ak jā, vēl kāpostu kimči un marinēti redīsi - tos tāpat var likt visam klāt un tie ir tiešām lieliski. Es te vienkārši ļaujos straumei.

Straumei nākas ļauties arī uz ielas. Lietus ir pārtapis kārtīgā gāzienā, ielas pludo un mums līdz trijiem tāpat nav kur palikt - jādodas vien ielās. Kamēr tiekam līdz lietussargu veikalam, paspējam gan apmeklēt kādu muzeju, kas pagadās pa ceļam, gan kārtīgi izmirkt. Nu re, esam gatavas doties pēc numuriem. Runas, ka Google maps te nestrādā ir pārspīlētas. Adresi var ievadīt, vienīgi ceļu norādes tas nedod, bet tās tak var sadomāt pats. Man ir arī kaut kāds vietējs Naver maps, bet ar to es tā arī pa īstam nesadraudzējos. Uz Ilzes telefonu atnāk plūdu brīdinājums, nu lieliski. Ko tas varētu nodarīt sacensību takām? Šķērsojot kādu tiltu, lejā pamanām parplūdušu kanālu, kas brāžas pāri blakusesošajām ietvēm un saprotam, ka šī taču ir daļa no trases. Īsi pirms finiša mums ir jāskrien tieši šeit lejā, kur mutuļo duļķainais ūdens. Būs jautri!

Lietus un garā pastaiga mūs ir nogurdinājuši, bet vajadzīgo ēku un biroju atrodam bez nekādas aizķeršanās. Gūstam apstiprinājumu, ka esam pirmās dalībnieces no Latvijas. Vai nav jauki?

Atpakaļceļš ir patīkamāks. Lietus nedaudz pierimis. Piesēžam izdzert leduskafiju, Dabūjam vērot kādu vietējo protesta akciju un veselu lērumu policistu, kā arī nogaršojam kruasānu ar sarkano pupiņu pildījumu. Lūk, šī ir viena lieta, ko nesaprotu. Kāpēc tās sarkanās pupiņas ir jāuzskata par desertu? Brrr. Bet protesta akcijas, kā vēlāk uzzinām, ir tāda parasta lieta. Kā vietējais laika pavadīšanas veids. Kāds allaž pret kaut ko protestējot. Izlemjam izmest līkumu arī caur starta laukumu. Tur šobrīd noris gatavošanās kādam koncertam un uz skatuves mēģinājumu aizvada glīti k-pop zēni. Varbūt vakarā treniņu skrienot vajadzētu uzmest aci, kas tur notiek. Tik daudz iespaidu un šī ir tikai pirmā diena, kas ir knapi pusē! Bet nu, beidzot viss - esam iečekojušās viesnīcā. Priekšā 2 dienas ekskursiju, pastaigu un vēl pāris treniņu, līdz varēsim ķerties pie piedzīvojuma galvenās daļas. Kas zina, varbūt mums tomēr izdosies ieraudzīt kādu bērnu, jo šodien tādus nemanījām. Ne jau tāpēc, ka man traki interesētu bērni - vienkārši savādi, ka to nav.

Pirmssacensību vakars galīgi neiet pēc plāna. Pirms gulētiešanas vēl steidzam kaut kur meklēt lietusmēteļus, jo orgi ir izdomājuši, ka uz startu obligāti jānāk ar tiem. Nopērku arī piedurknes, jo temperatūra startā rādās zemāka kā bija plānots. Kāpēc es nepaņēmu līdzi kādu garroci? Kaut somas laicīgi saliktas, miegs tā īsti nenāk. Ja arī uz mirkli izdodas iemigt, tad Ilzes grozīšanās blakus atkal pamodina. Cenšos sevi pārliecināt, ka arī gulēšana bez miega ir atpūta, vismaz ķermenim. Kas notiek, vai tas ir vienkārši satraukums? Pēkšņi sagriež vēderu un sametas slikta dūša. Nu ne jau atkal!!! Cik vien klusi varu, aizlavos uz tualeti, lai tur bēdātos un dzertu smectu. Ilze tomēr nav aizmigusi, kad atgriežos varam turpināt knosīties ērtajā viesnīcas gultā, lai tā  arī pa īstam neaizmigtu. 

Pusčetri no rīta - laiks celties. Gatavas vai nē, starts ir tieši 5:00. Vēders šķiet mierīgs. Kaut kāds jogurts brokastīs, lietusmētelis pa virsu drēbēm un somai - esmu gatava doties! Līst pamatīgi. Īsajā ceļā mums pievienojas arī citi skrējēji. Līdz starta laukumam ir nepilns kilometrs. Ilze atzīstas, ka teikusi Dainim, ka nestartēs. Kas par muļķībām, nez viņai kāds arī tic? Neņemu šo par pilnu. Iesniedzam kaut kādas samirkušas blankas, kurās par sazin ko esam parakstījušās. Mirkli dīdījušās, iemetam miskastē vakar nopirktos lietusmēteļus un stājamies uz starta. Organizēto iesildīšanos vienaldzīgi vērojam no malas. Gan jau trasē paspēs ij iesildīties, ij atsildīties. Laiks ir tieši tik negants, lai pēdējais, ko tagad gribētos darīt, būtu noskriet kādus 100km pa kalniem. Bet te jau starta atskaite skaidrā angļu valodā. Aiziet!

Laiks pirmajam nopietnajam kāpumam. Te bez jebkādām ceremonijām mēreni slīpā grantene itin drīz pārvēršas necilvēcīgi stāvā, akmeņainā takā. Reizēm pa to pretī vienkārši tek strauts, jo kāpēc gan ne. Esam tādā kā ļoti zaļā un aizaugušā gravā, īsti neredz cik augstu būs jākāpj - viens vienīgs lapu mudžeklis. Vietām skatam paveras strauja upe, bet kāpiens ir tik grūts, ka negribas tērēt enerģiju fotografēšanai. Esmu pārsteigta, ka tik ilgu laiku vēl aizvien esmu blīvā ļaužu plūsmā. Parasti ap šo laiku mani skrējieni ir kļuvuši visai vientulīgi. Savādi, bet cilvēki kaut kā ne īpaši raujas mani apsteigt. Liekas, tā jau esmu pierāvusies pie maliņas un tikt man garām taču nav grūti. Es jūtu, ka mans temps strauji krītas, tādēļ laiku pa laikam nokāpju malā no takas un pat piesēžu uz akmens, tā vismaz tie pakausī elpotāji tiek garām. Slikts piemērs ir lipīgs. Ikreiz, kad piesēžu, kādu esmu sakārdinājusi izdarīt to pašu.  Sēžot neļauju sevi apsteigt vairāk kā 10 garāmgājējiem. Es esmu kaut kādā sasodītā bedrē. Ciešanu bedrē. Vai no tās maz ir kāda izeja? Kā tas nākas, ka man ir tik grūti jau tik agri? Ik pa laikam skatos pulkstenī, tur manu uzmanību saista tikai augstummetri. Zinu, ka augstāk par 700m nebūtu jākāpj, bet tas skaitlis tuvojas pārāk gausi.

Kādu brīdi jau jūtu uzmācīgu mentola smārdu. Tas ir burtiski smacējošs. Kas te notiek? Jau akal esam sasnieguši veco pilsētas mūri un pa maziem vārtiņiem tiekam tam otrā pusē. Tur arī atklājas smakas avots. Brīvprātīgie pūš aerosolu, gan jau kaut kādu aukstumpūtēju, uz samocītajām skrējēju miesām. Nu nē, esmu samocīta, bet man nevajag. Ātrāk no šejienes prom.

Taka seko pilsētas mūrim, kas pa kalnu grēdas korīti glīti stiepjas augšup. Nu, protams, kurp gan vēl, ja tie 700m vēl nav sasniegti? It kā būtu jābūt kādiem 120 metriem, bet taka nebeidz sagādāt vilšanos. Tā ne tikai ir sasodīti tehniska, ar milzīgiem neregulāras formas akmeņiem, tā reizēm ved stāvus uz leju, lai kāroto augtummetru robežas sasniegšanu atliktu uz vēlāku laiku. Te gan paveras arī elpu aizraujošs skats, taču migla vai mākonis, kas te maisās, diez cik daudz neatklāj. Pēkšņi priekšā iznirst kāda skaista tradicionāla nojume. Tā ir no koka ar smalkiem gleznojumiem, līdzīga daudzām jau iepriekš parkos redzētām. Bet kuram gan ienācis prātā to uzcelt te - tik augstu un tik grūti sasniedzamā vietā? Žēl, šeit es ekskursijās neesmu bijusi un palieku neziņā.

Kādā no stāvajiem noskrējieniem sāpīgi ietriecos ar celi tajā pašā vēsturiskajā sienā. To pirms daudziem gadu simtiem būvējuši vergi, bet tagad tas glīti atjaunots uzglūn garāmgājēju ceļgaliem. Tā man vēl nekad nav gadījies - nevis muļķīgi nokrist un sadauzīt celi, bet ieriekties ar to kultūras piemineklī. Smalki. Un sāpīgi. Mēģinu attaisnoties, ka šeit nokrist tomēr būtu sliktāk. Nudien nezinu, cik vēl ilgi spētu šo izturēt, ja mokošo augšupceļu beidzot nenomainītu lejupceļš. Taču viss nav tik vienkārši. Man patīk lejupceļi, no tiesas patīk un padodas, bet šis ir kaut kāds killeris. Vai tiešām šet traukties lejup nav bīstami? Pilnīgs trakums! Lēkšoju pietiekoši bezatbildīgi, lai apsteigtu visus, kuri vien lieku reizi saminstinās pie kāda draudīgāka akmens. Ir vietas, kur arī man ir jāiebremzē un jāpadomā, pa kuru pusi un ar kuru galu pa priekšu. Lai pasākumu padarītu vēl jautrāku, trasē ir parādījušies tūristi. Pagaidām to ir maz, bet tiem patīk aizņemt labākās trajektorijas. Esmu arī pamanījusi, ka uz lielajiem akmeņiem manas Hokas bezkaunīgi slīd. Par laimi, allaž izdodas tikt cauri ar lielāku vai mazāku izbīli.

Priekšā viens varenliels akmens, varbūt to jāsauc par klinti. Lai tiktu uz tā, ir jārāpjas pavisam vertikāli. Augšā ir vairāki līksmi ļaudis, kuru funkcija man nav saprotama. Meitene liek man apskatīties apkārt uz burvīgo skatu un pabrīdina, ka akmeņi tālāk ir ļoti slideni. Skats tiešām smuks. Velku ārā telefonu, lai uzņemtu neveiklu selfiju, bet viens no brīvprātīgajiem, vai varbūt nejaušs garāmgājējs, piedāvājas mani nofotografēt. Lieliski!

Tālāk turpinās rotaļas uz naža asmens. Es nemāku šitādas takas. Pilnīgi bail metas. Vienā vietā samulstu tik ļoti, ka apstājos un sagaidu nākamo skrējēju, lai redzētu kā tur var tikt cauri. Vārdu sakot - vai nu nekontrolēti jāšļūc pa milzīgu slidenu akmeni, vai jālien cauri spraugai, kas nudien izskatās šaurāka par manu dibenu. Izvēlos otro versiju un kaut kā knapi izspraucos. Tas gan būtu bijis pamatīgs kauns - iesprūst trasē, ne? Tālāk jau takas kļūst skrienamākas un es drosmīgaka. Arī tūristu kļūst vairāk. Vecu vīru pulciņi, vecu sievu pulciņi, baskāju pulciņi un solo ceļotāji. Pārsvarā viņi nāk pretī. Viņiem bieži labpatīk uzsaukt ierasto uzmundrinājuma saucienu “Fighting!” To saucot viņi arī paceļ dūri. Pārsvarā viņi to dara līksmi, bet reizēm tik agresīvi, ka pat sabīstos. Kā nekā, es koncentrējos uz sarežģīto noskrējienu un īpaši nemeklēju acu kontaktu ar pretīmnācējiem. Ko man vispār uz šo vajadzētu atbildēt? Smaidu līdz ausīm un reidzēm atbildu ar to pašu un reizēm ar paldies. Reizēm tikai smaidu. Vai tā ir labi? Būs janoskaidro. Es uzņemu ātrumu, man viss patīk. Kādā vietā zemē sēž pavisam asiņains skrējējs. No palīdzības viņš atsakās, bet tomēr redzētais liek vēlreiz ar bijību paskatīties uz priekšā esošo segumu. Nekas te tāpat vien piesķirts netiek, ir jāskatās zem kājām un jāskrien ar prātu. Priekšā dzirdamas gaviles un zvana skaņas - kontrolpunkts ir klāt! Tajā dzeru visu pēc kārtas - zaļa dzira, balta dzira, feikā kola, kā arī uzkožu mazus cepumiņus, ko atrodu uz organizatoru galda un, protams, želeju. Tualete? Norāde vēsta, ka līdz tai ir veseli 50 metri. Tik tālu no trases?! Nu, nē, es pacietīšos. Tajos parkveidīgajos mežos taču ir itin daudz publisko tualešu. Priekšā šķietams atslodzes posms ar draudzīgiem mazpauguriņiem 9 km garumā. 

Izejot no kontrolpunkta jāšķērso iela. Vīriņš zaļā vestē pieskata, lai nebliežam pāri pie sarkanā, bet pēc mirkļa jau skaļi svilpdams aptur satiksmi un varu doties pāri. Man sāk gribēties ar kādu aprunāties, bet pagaidām dzirdīgas ausis neatrodu. Laikam angļu valoda te īsti nav cieņā. Dodamies iekšā parkā. Tas ir tāds kā siguldveidīgi kalnains mežiņš pilsētā. Blakus vīd dzīvojamās augstceltnes, nu tāds ka vietējais Ziepniekkalns, un ik pa brīdim mežiņā ir soliņi un āra trenažieri. Mani interesē tikai norādes uz tualeti. Norādes ir, bet trase laikam tām neseko. Kad kāda tualete beidzot ir sasniegta, tā izrādās norobežota ar dzeltenām lentēm. Tiešām? Tā kā lai mēs, netīrie dzīvnieki, tur nelāčotu iekšā? Nudien pārsprāgšu, nekādu krūmu te arī nav. Trase ved  uz augšu un leju, bet amplitūda ir tāda pavisam tīkama, cilvēcīga. Ja vien tik ļoti nespiestu vajadzība, diena liktos no tiesas izdevusies. Kopumā šis posms ir viegls un baudāms. Kādā brīdī apsteidzu čali, kura nūjas vienkārši velkas tam pakaļ. Iespiežas atmiņā. Bet šis taču ir vieglais brīdis! Parkveida takas pārvēšas pļavu takās. Kāds vīrs kaut ko meklē garajā zālē blakus takai. Sēņo? Zemē sakrituši kastaņi. Tie šeit ir traki adataini un izskatās agresīvāki par mūsējiem. Patīkamā taka ieved apbūvētā rajonā un vairāku kilometru garumā var normāli skriet. Ir palicis stipri karsts. Nopīkst 31. kilometrs un man par pārsteigumu 3. kontrolpunkts ir klāt. Hmm, es to gaidīju kādu kilometru vēlāk. 

Tieku vedināta doties pie obligātā ekipējuma pārbaudes galda, bet atsakos, kamēr netikšu līdz tualetei. Par laimi, te tāda ir un nav pat jāmēro lieki 50 metri. No obligātā ekipējuma pārbaudes gan tas man izvairīties neļauj. Tikko pavērušās tualetes durvis, tieku eskortēta uz kontroles galdiņu. Man viss ir. Pārmaiņas pēc pat atceros, kur ko esmu sabāzusi. Šeit brīvprātīgie runā angliski un tieku iztaujāta no kurienes esmu un kā vispār par šo pasākumu esmu uzzinājusi. Sieviete man stāsta, ka esot bijusi brīvprātīgā daudzos skrējienos, arī Amerikā, bet latviešu taku skrējēju viņa gan redzot pirmo reizi. Gribu viņai teikt, ka tādu ir daudz, bet atceros, ka mūsu valstī vispār ir nepilni 2 miljoni iedzīvotāju un taku skrējēju procents, visticamāk, ir niecīgs, tāpēc tikai muļķīgi smaidu. Un, tīri tehniski, vai viņa tiešām ir redzējusi latviešu taku skrējēju? Tas, ka ņemos pa takām mani vēl nepadara par skrējēju. 

Nākamais posms, 9 kilometri ar otro lielāko kāpumu trasē, nedaudz vieš raizes. Varbūt želejas vietā šoreiz izvēlēties īstu ēdienu, kas tiek piedāvāts šajā KP? Domāts - darīts. Paķeru bļodu ar nūdelēm un atrodu vietiņu pie pārblīvētā galda. Hmm, kaut kas nav riktīgi - citu skrējēju bļodiņas izskatās savādāk kā manējā. Ai, laikam vēl bija jādabon no rosīgajiem saimniekiem slapjums uz tā makaronu pikuča. Smaidīgs vīrs no liela katla lej buljonu. Vai, tas ir ar gaļu. Nu, neko, lai nu šoreiz tā būtu. Uz galda ir vēl dažādas mērces, bet būs jau labi, nav ko spēlītes ar vēderu spēlēt ultras laikā. Virums kopumā ir tīri baudāms un nemaz nav ass. Nezinu, cik neveikli no malas izskatās manas irbulīšu lietošanas iemaņas, bet galā tieku un esmu ar sevi apmierināta. Dodiet šu’ to kalnu!

Ceļš ved kalnā, bet tas ir tāds asfaltēts un ne pārāk stāvs, kā Krimuldas serpentīns. Vienīgi šis ir nebeidzams. Tas nekas, ja vien tas ir tik viegls. Iesēžos astē kādai kompānijai un turos viņu tempā, līdz apnīk. Korejiešu ļaudīm, šķiet, ne pārāk patīk slapināt kājas. Vienā platākā upes šķērsošanas vietā izveidojies sastrēgums pie šauras akmeņu strīpiņas, kur veikli noturot līdzsvaru, iespējams, izdotos nesamērcēt botas. Nē, nekavēšu laiku stāvot rindā, līdzsvars nav mana stiprā puse, gan jau tāpat iesvemptos ūdenī un samērcētu visu cilvēku. Sekoju kādam drosmīgam vīram, kas brien seklajai upei cauri. Spirdzinoši, pat patīkami, vienīgi grants krājumi kedās tiek dāsni papildināti. Tā grants jau labu laiku beržas kā traka, aizmirsu kontrolpunktā izkratīt. Jocīgi, nevienā skrējienā mani apavi nav tik ļoti piebiruši ar granti kā šeit. Gaiteri noteikti būtu noderējuši. Atkal ejam cauri majestātiskiem mūra vārtiem. Upe tiek šķērsota vēl vairākas reizes, bet tur to mierīgi var pārlēkāt pa akmeņiem. Augšupceļš jau ir kļuvis par šauru un ļoti stāvu akmeņu taciņu. Man ir grūti. Šoreiz es ņemu slikto piemēru no ceļmalas akmeņu sēdētājiem un arī uz viena piemetos. Vismaz apēdīs želeju, kamēr pie zemes. Sacensību dalībnieki plūst garām nebeidzamā straumē. Labi, netaisos laist garām pilnīgi visus, jāķepurojas vien tālāk. Pulkstenis rāda, ka palicis vien nedaudz vairāk par Ziediņu un tad varēs ļauties lejupceļam. Kalna galā jaunieši uzmundrinoši sauc:”Go, go, go!” Noplātu rokas un kusli tipinot atraucu:”This is me going!” Neies tak te izrādīties, tūlīt būs lejupceļš, nu tik skriešu! 

Nja. Lejupceļš. Cik ir skrienams, tik skrienu. Tā taka tomēr ir sasodīti tehniska. Ja man ir licies, ka es zinu kādas ir tehniskas takas, tad šodien es uzzinu daudz ko jaunu. Nu kāpēc visam ir jābūt tik sasodīti stāvam, kāpēc akmeņiem jābūt tik lieliem, kāpēc takai jābūt tik taisnai? Kāpēc es nevarētu beigt čīkstēt un vienkārši bliezt uz priekšu? Kur gadījies, kur ne, pēkņi priekšā ceļš un organizatori norāda vajadzīgo virzienu. Ahā, šis būs reversais posms uz 4. kontrolpunktu. Skriešana ir patīkama un arī skaista, var vērot ne tikai pretī skrienošos bet arī strauju kalnu upi. 

Kontrolpunktā neko tā baigi negribas. Ar nepatiku konstatēju, ka sistēmu nav jāpapildina, tātad es par maz dzeru. Vienīgais, kas labi iet iekšā ir apelsīnu sula. Tukšoju glāzi pēc glāzes. Pat kolu negribas. Ar pūlēm atradusi kādu brīvu krēslu, piesēžu izkratīt no kedām granti. Kādu brīdi negrauzīs. Uh, nav ko daudz tērēt laiku, jādodas tālāk!

Reversais posms ir skrienams, bet tālāk priekšā nākamais 13 kilometru posms ar lielu kāpumu sākumā. Vai minēju, ka tie man galīgi neiet pie dūšas? Sāku kāpt un jau pēc dažiem metriem esmu izmisumā. Sanāk papļāpāt ar sievieti, kura tur vienkārši tāpat pastaigājas. Uz augšu. Kādu brīdi turējusies ar viņu, atrodu sev žēlojamo akmeni, kur nedaudz atpūsties. Skrējēja, idritvaikociņ. Pretī skrien vīrs ar garās distances numuru. Kas tad nu? Izrādās, izlaidis reverso posmu un nav atzīmējies kontrolpunktā. Nu vai nav skāde? Saņemos “knapināt” tālāk. Knapināt šajā gadījumā nozīmē knapi tipināt. Taka ir tik stāva, ka brīžiem vieglāk ir atbalstīties ar rokām pret lielākiem akmeņiem. Kaut esmu bez nūjām, atbalstīties ar rokām man ir sanācis tiešām daudz. Ne tikai atbalstīties, arī pieturēties un palikt karājoties, tas gan lejupceļos. Laikam jau nūjas būtu tikai traucējušas. Pretī nāk tik daudz ļaužu. Arī pavisam veci. Tad jau tai takai nevajadzētu būt pārāk grūtai, vai ne? Uh, esmu panākusi sievieti, kura pastaigājas. “I don’t like this game any more!”- žēlojos viņai. Nosvempju savu smago galu uz kārtējā žēlojamā akmens un pamanu meiteni, kas pavērsusi pret mani kameru. Saku viņai, ka šī nu gan būs viena briesmīga bilde, bet viņa mierina, ka tā nebūšot bilde, bet video. Ha, ha.  Briesmīgs video noteikti ir labāk.

Man reāli vajag kaut kādu brīnumu. Es nevaru tikt uz priekšu. Kaut kur somā man ir austiņas, vai triks ar mūziku varētu nostrādāt? Bet es to biju plānojusi likt beigu galā. Un ir neizmērojams slinkums tagad kaut ko meklēt somā. Ar mani vienkārši ir cauri. Dievs, palīdzi man tikt šim pāri! Ja godīgi, man ir nedaudz kauns lūgt Dievu šādās situācijās, jo es sevi allaž ievelku ķezās ar kurām nespēju tik galā. Pie tam daru to apzināti. Nu kas man vainas? 

Pēkšņi saņemu uzmundrinājumu no aizmugures, labi nostādītā balsī, skaidrā angļu valodā. O, tas ir kas jauns. Nu nē, šito es vaļā nelaidīšu. Tas ir kāds korejiešu dzentlmenis, kaut uzreiz neiepazīstamies, izdodas uzturēt interesantu sarunu un pat nepamanu kā, bet kalna gals ir klāt. Nu labi, tur vēl biškucīt kaut kur vertikāli jāuzrāpjas, bet skats ir tā vērts. Laiks uzņemt dažas bildes. 

Lejā tikšana no šīs vietas arī ir sarežģīta, bet ja turās ar abām tokām, tad viss saiet. 

Tālāk varu atviegloti uzelpot, jo trase virzās tikai uz leju. Jauniegūtais ceļabiedrs mani vēl nav pametis, tad nu laiks iepazīties. Vārdi viņam ir veseli divi un tos izrunāt man īsti neizdodas, tādēļ, viņš vēlīgi atļauj sevi saukt par K.H. Beidzot skriet ar kādu kopā ir kā svaiga gaisa malks. Aizmirstas grūtumi un dzīve atkal ir skaista. Jūtu, ka lejupceļi manam kompanjonam neiet tik viegli kā man, tādēļ apzināti sevi bremzēju. Es taču te esmu izbaudīt pasākumu, vai ne? Un vispār - ja nu šī ir mana vienīgā iespēja papļāpāt ar kādu korejieti? Un viņš ir tiešām foršs! Ko tik viņš nav skrējis, un ko tik vēl nav ieplānojis, nu pilnīgi traks! Laiks paiet līksmi pļapājot par skriešanas gaišajām un tumšajām pusēm, ha, izrādās šajā globusa pusē es arī vēl uz kādu varu atstāt iespaidu - K.H. skaļie smiekli pieskandina visu taku, kad stāstu par runājošo somu un pazaudētajām kedām Grankanārijas sacensībās. Vispār jau es zinu, ka manis var būt par daudz, tāpēc liekulīgi paziņoju, ka ja tā notiek, lai dod man zināt, likšu viņu mierā. Nu, kā tad, man nav ne mazāko nolūku likt viņu mierā. Manī ir sakrājies milzumliels runājamais. Tālāk skrienot arvien biežāk pamanu, ka K.H. atpaliek. Da labi! Nu ne jau tik drīz! Bet lejupceļš ir lejupceļš, nebremzēju sevi vairāk, iedos čalim bik privātuma, gan vēlāk augšupceļā atkal satikšu. Beidzot rejlefs ir aiz muguras, esmu ieskrējusi parkā. O, soliņš, laiks izbērt no kedām akmeņus un pagaidīt K.H. Taču viņu vēl ilgi neredz. Nu, neko, dosies tālāk. Trase ieved atpakaļ pilsētā. Teorētiski jau laikam tā nekad neizved no tās ārā. Iela ved gar veikaliem un galdiņiem, pie kuriem sasēdušie sacensību dalībnieki bauda atspirdzinājumus. Apstājos pie luksofora. Lai cik tukša būtu iela, to šķērsot pie sarkanās gaismas Seulā ir bezmaz vai grēks. “Noķēru tevi!” - sauc K.H. pieskrējis pie luksofora. Ak, cik patīkams pavērsiens. Man jau likās, ka viss vēl nav izrunāts. Pažēlojos viņam, ka skats ar skrējējiem, kas ceļmalā bauda atspirdzinājumus ir kārdinošs un viņš piedāvā griezties atpakaļ un tiem pievienoties. Hm, tiešām, un kādēļ gan ne? Mazajā bodītē var dabūt visu, ko vien var iedomāties, man kārojas saldējuma, bet no vietējā piedāvājuma ne nieka nesaprotu. Nopērku tādu pašu kā mans ceļabiedrs, papildus tam viņš vēl iegādājas glāzi ledus un melnu kafiju savādā majonēzes paciņai līdzīgā iepakojumā. Atliek vien to ieliet ledus glāzē un tā ir gatava glābt sagurušus ultraskrejējus. Tieku uzcienāta. Ak! Nekad nebūtu domājusi, ka melna kafija ar ledu var būt tik spirdzinoša un piemērota šādā brīdī. Neitralizējas arī visas nepatīkamās želeju pēcgaršas. Fantastiski! Šo jāatceras uz priekšdienām. Ar saldējumu gan piedzīvoju muļķīgu izgāšanos. Noplēsusi papīru ņemos tajā cirst zobus, bet tas izrādās ciets un bezgaršīgs, nu kā tāds plastmasas gabals, tik vien, ka auksts. Ā, tas tiešām ir plastmasas gabals... Tam jānolauž vāciņš, tad jāsilda rokā un lēnām jāsūc spirdzinošais šķidrums. Pārsteigumā vēl nometu to zemē. “Neizvārtīsi - neapēdīsi”, esot teikusi mana vecvecmāmiņa. Nu ja, no malas laikam izskatos pēc īstas mežones. Turpinam ceļu baudot saldējumu. Šī sāk izskatīties pēc patīkamas pastaigas parkā.. Sarunas palīdz īsināt laiku, tāpēc liekas, ka līdz kontrolpnktam jau arī vairs nav tālu.

5. kontrolpunkts būtībā ir tāds kā gandrīz pusceļš. 53 kilometru ir mazāk kā puse, bet lielākā daļa augstummetru noteikti ir aiz muguras. Uz šejieni varēja atsūtīt mantas. Es šo iespēju neizmantoju. Mans ceļabiedrs gan. Grasoties pārvilkt visas drēbes un apavus. Nopietni? Nu kurš tā dara? Tās pēc pāris kilometriem būs tik pat slapjas kā iepriekšējās. Nekautrējos to nosaukt par muļķīgu laika tērēšanu. Nu, kurš mani vilka aiz mēles? K.H. paziņo, ka pamēģinās pa manam un vienīgais, ko nomainīs būs zeķes. Acumirklī saprotu savu kļūdu, bet neizdodas viņu pārliecināt, lai tak dara kā bija sākotnēji iecerējis. Manas pēdas ir praktiski ložudrošas tās nav iepējams noberzt, bet visiem taču tādas nav. Vainas apziņa jāslīcina nūdeļu bļodā. Cenšos stumt sevī ēdienu, bet īsti nevedas. Apēdu pusporciju aplejamo nūdeļu un uzdzeru mazliet kolas. Ar to būs jāpietiek. Būtu bijis prātīgi nedaudz palādēt pulksteni, bet nespēju rast lieku enerģiju kaut ko meklēt somā. 

Jādodas ceļā. Nākamais posms vairs nesola lielus, bezgalīgus kāpumus, bet gan tādu sīku reljefu - neskaitāmus augšā-lejā 13 kilometru garumā un vēl tumsas iestāšanos bonusā. Trase ved pa ielu. Nepierasti ilgi. K.H. grib skriet. Es pavisam nekādi nevaru, bet nākās sakost zobus un to darīt, jo negribas zaudēt kompāniju. Negribas arī atzīt, ka esmu pēdīgā vārgule. Man liekas es tūlīt bezspēkā sabrukšu, kas šis ir par stulbumu? Kājas pinas, un ilgi nav jāgaida, līdz aizķeros un krītu. Mans ceļabiedrs izrādās ir īsts varonis - pašāvis priekšā roku, viņš palīdz man noturēt līdzsvaru. Apžēliņ, apžēliņ - par mata tiesu izglābos, bet ar ceļgaliem viss kārtībā. No pēkšņās piepūles kājā iemetas krampis. Nākas apstāties to izstaipīt. Tas palīdz, esmu arī gatava turpināt izlikties par skrējēju. Izskrējuši cauri parkam nedaudz samulstam, jo rozā lenšu marķējums ir izbeidzies. Nu tā ka ne miņas. Kaut kādi veci ļaudis kaut ko intensīvi stāsta, bet K.H. par laimi, ir pulkstenī ielādējis maršrutu. Šeit jātiek pāri ielai. Mirkli mīņājušies ieraugam gājēju tiltu. Gan jau būs īstais. Rozā lentīšu marķējums gan atsākas tikai tilta otrā pusē. Bail iedomāties, ko es būtu darījusi, ja būtu šeit viena. Ceļabiedrs šodien mani ir izglābis jau trīs reizes. Dodamies iekšā parkā, kas, līdz ar tumsas iestāšanos, lēni un neovēršami pārtop mokošā labirintā kuram, visticamāk, nav izejas. Aušupceļi ir tieši tik neganti, lai pietuvinātu izmisumam, bet lejupceļi allaž pārāk īsi, lai atpūstos. Ja kaut kur pavīd izgaismota taka - tā noteikti nav mūsējā. Esmu sasniegusi robežu, kad man jāiemācās kāds vietējais lamuvārds. K.H. nav ar mieru mācīt man lamuvārdus. Tomēr izdodas izdīkt un varu šņākt “š” vārdu pa taisno iekšā nejaukajā takā. Pateicībā iemācu pretī “idritvaikociņ”. Tā kā K.H. nav nekāds rupeklis, likās ka šis būs tāds piemērotāks vārds, galu galā, tas itin neko nenozīmē. Viņam tas arī labi padodas. Bet vispār, kaut kā man ir grūti. Arvien biežāk ieraugot soliņus, piemetamies minūtīti pasēdēt. Esam pārmērīgi lēni un kilometru skaits nedilst. Man gribas ēst, bet tikai ar šausmīgu rīstīšanos izdodas iemānīt sevī želeju. Pat ūdens iet iekšā ar piepūli. K.H. piedāvā batoniņu. Tas izskatās aizdomīgi - nu protams, sarkanās pupiņas. Kas viņiem ir ar tām pupiņām? Ne, ne. No sāls tabletes gan neatsakos. Jo baltas kapsulas no nemarķēta iepakojuma, tumšā mežā, no nule iepazītiem ļaudīm, taču mēs pieņemam ar zināmu regularitāti. Vēl šajā mežā ir ar sirdi aizejamie automāti. Tu tā mierīgi tipini tumsā pa mežu, iegrimis savās domās -  te pēkšņi - hā, stabs takas malā nozibsnī un ņemas kaut ko korejiski ziņot tev virsū. Uh, traks var palikt! Pēc kāda mokošāka kāpiena taka atklāj elpu aizraujošu skatu. Naksnīgā Seula visā savā krāšņumā. Wow! Seula esot 10 miljonu pilsēta. Tas ir prātam neaptverams skaitlis. 10 Rīgas… Mēs te kāpelējam no kalna uz kalnu to aplūkodami. Pat neapskienam visu, tikai daļiņu. Neticami. 

Ilgi gan šo daiļumu vērot nesanāk. Jāatgriežas atpakaļ melnā meža izmisuma līčločos. Manam ceļabiedram nāk miegs. Man, savukārt, paliek arvien sūdīgāk. Ļoti gaidu kontrolpunktu, varbūt tur būs kāds brīnumains ēdiens, kas savedīs mani kārtībā. Šobrīd neko vairs apēst nevaru. Šausmīgi šķebina. Kad pēc kilometriem jau liekas, ka kontrolpunktam jābūt tuvumā, tad apvidū itin nekas par to neliecina. Ļoti gribas kādu veikalu, bet K.H. galīgi neiepriecina paziņojot, ka šajā posmā tā noteikti nebūs, tikai kaut kad nākamajā un neteikti tikai pēc lielā kāpuma. Pag, nākamais kāpums tak nemaz neizskatās sevišķi liels. Par spīti tam, tas esot ļoti grūts un stāvākais visā trasē. Vai dieniņ!  Es šobrīd knapi velku kājas. Negribu nekādu stāvāko visā trasē. Labi, risinās problēmu tad, kad tā pienāks. Beidzot ir klāt 6. kontrolpunkts un jārauga ko var sevī iedabūt.

Kontrolpunkts ir tik šausmīgi piebāzts, ka nav itin neviena brīva krēsla, kur apsēsties. Nākas savākties pilnas paduses un doties uz attālajiem soliņiem, nestāvēs jau kājās. Nūdeļu šeit nav, bet ir rīsu bumbas. Paķeru arī banānu un apelsīnu sulu. H.K. mudīgi paēd un nostiepjas uz blakus soliņa 10 minūtes nosnausties. Man tikmēr ir laiks skrubināt rīsu bumbu skalojot pieveikto ar apelsīnu sulu. Šis ir grūti. Rīsu pikucis nudien izaicina manu vemšanas refleksu. Šķiet, izdodas pieveikt vien knapi piektdaļu no tā. Lai dabūtu kādas nebūt kalorijas, apēdu veselu banānu un tukšoju apelsīnu sulas pudeli glāzi pēc glāzes. Sāk palikt vēsi. Uzvelku lietusjaku. Nu kapēc es nepaņēmu kādu nebūt garroci? Zvanu uz mājām žēloties Edijam, cik viss ir slikti. Viņš saka, ka sekošanas sistēma prognozējot, ka būšu nākamajā punktā pēc 4 stundām. Kāpēc tik ilgi? Nu nē taču, nevar būt! Mans ceļabiedrs ir modies, laiks doties! Vai, draugi, nav labi… Lecu kājās un skrienu uz gravas malu, lai atbrīvotos no nule apēstajām vakariņām. Apelsīnu sula, banāns, rīsi, vēl sula - īsts strūklaku šovs atgriezeniskā secībā. Ko nu? Vismaz vienu varu apliecināt - tā ir taisnība - banāns garšo pilnīgi vienādi abos virzienos. Vemju, slauku muti un matus ar rokām un tās savukārt gar sāniem. Īsts sievišķības iemiesojums. Ak, K.H. izskatās noraizējies. Sasodīts, man ir ļoti neērti, ka viņam šo visu nākās noskatīties. Viņš aizskrien sadabūt dakterus. Tas neizklausās labi. Sliktākais, ko izdarīt ultrā ir ļaut dakterim pieķert tevi vemjot, tā es esmu dzirdējusi. Sieviete saņemies! Saņemos, beidzu vemt, bet sāku drebēt. Lieliski. K.H. mani aizved pie dakteriem. Tie mani vedina uz savu mašīnu. Vārgi iebilstu un saku, ka gribētu turpināt ceļu. Bet nu, es visa drebu, diez vai izklausos pārliecinoši. Tieku pārliecināta, ka varēšu ātrās palīdzības mašīnā sasildīties un tad, ja vēlēšos, varēšu turpināt. Tas nozīmē tikai vienu - jāatvadās no brīnišķīgā ceļabiedra. Saku milzīgu paldies un novēlu veiksmi ceļā. Pretī arī saņemu pateicības vārdus un pat apskāvienu. Turos, lai neapraudātos. 

Ātrās palīdzības mašīnā man nākas apgulties. Tieku ietīta segā, rokās iespiests sildošs elements. Kas tagad būs? Daktere prasa kā es jūtos un ko vēlētos darīt tālāk. Nu, jūtos es bik labāk un vēlos turpināt ceļu. Daktere sāk smieties un paziņo, ka nevar man to ļaut. Paga ko?! Tiek mērīts asinsspiediens un temperatūra. Tie abi ir paaugstināti. Ups. “Bet tā taču ultrās var būt?”- neizrādot briestošo paniku jautāju dakterei. Viņa tikai smaida. Tā, es laikam esmu iekūlusies. Daktere saka, lai pagaidām atpūšos un atstāj mani vienu. Viņa atgriežas ar miljons jautājumie. Vai sāp tur, vai sāp te, vai reibst galva, vai esmu tikko ko pārslimojusi… Nē, nē un nē - izliekos cik vien moža un adekvāta spēju. Bet pa lielam, katra saruna atgriežas sākumpunktā un dejojam vienu un to pašu riņķa danci: ”Ko jūs vēlētos darīt tālāk?” 

“Es vēlos turpināt ceļu.” 

“Es nevaru jums to ļaut.”

Es nevaru atļauties te izstāties. Kā tad tas te tagad būs? Vai es braucu pāri puspasaulei, lai vienkārši padotos? Vai kāds no radiem, draugiem un kolēģiem, kuri seko manām gaitām jelkad noticēs, ka man bija tik grūti, ka nevarēju turpināt? Man? Ja kāds arī noticēs, tad ne jau nu Veipa kungs. Arī es pati tam neticēšu jau nākamajā dienā vai pat agrāk. Kā lai tiek no šejienes ārā? Par to, kā tādā stāvoklī turpināt ceļu es domāšu pēc tam. Kaut kā jāpārliecina jaukās dakteres, ka man viss ir burvīgi. Ik pa laikam otra meitene atnes kaut ko dzeramu mazā glāzītē. Pirmo nesapratu, kas tas tāds, otrs izrādās silts medusūdens. Par otro izrādu neviltotu sajūsmu un saku, ka man tas atgādina bērnību. Tas abas dakteres sasmīdina un tieku informēta, ka šādu dziru viņi dzerot uz paģirām. Tikmēr laiks nepielūdzami iet uz priekšu. Man sāk palikt bail, ka es tiešām nekur netikšu. Lai slēptu paniku sāku plēst jokus kā vien māku. Iespējams, man sanāk, vai arī es esmu ļoti dīvaina, jo dakteres sirsnīgi smejas. Galvenā no dakterēm norāda, ka man ir pilnīgi zili nagi un viņai neesot ne jausmas, ko tas nozīmējot. Ui, tie ir no tiesas zili, nekad neko tādu neesmu redzējusi.  Labāk turēšu tos zem segas. Turpinu bezkaunīgi melot dakterei,  ka nupat jau jūtos patiešām labi un esmu gatava doties trasē. Jūtu, ka viņa lēnām sāk palikt pielaidīgāka. Ahā, tā tik turpināt. Solu, ka ja man būs ļoti grūti, tad saukšu taksi un braukšu uz viesnīcu. Man gan patiesībā nav plāna, kā no tā mežvida tikt ārā, ja kaut kas noiet greizi, bet var taču būt, ka daktere nezin, kas tur priekšā gaidāms. Un par to, kas tur gaidāms, es domāšu kad un ja tas pienāks. Visbeidzot daktere paziņo, ka ja nu es patiešām nopietni domāju turpināt ceļu, tad man tas ir jādara tagad,  jo šis kontrolpunkts pēc mirkļa tiks slēgts. Apžēliņ, jā! Apsolu darīt visu, ko viņa vēlas, lai apsolu. Pasakos korejiski un steidzu pazust tumsā. Pat nepamanu, vai tur vēl ir  kāds skrējējs.

Mans entuziasms noplok tiklīdz esmu pazudusi no kontrolpunkta redzamības zonas. Es jūtos sliktāk par sūdu. Pēdējais, ko tagad gribu, ir turpināt tēlot taku skrējēju un atrasties šajā pretīgajā mežā. Man ir auksti, šķebina dūšu un nav ne kripatas enerģijas. Kā es varu tikt pāri tam stāvajam kalnam, ja neko neesmu ēdusi? Visam tam pa virsu esmu pazaudējusi stundu un 15 minūtes tajā kontrolpunktā un nupat jau šī spēle pārvērtīsies par kārtējo bēgšanu no Kontrolpūķa. Kāpuma iesākums ir draudzīgs, bet itin drīz esmu ieslodzīta stāvā, akmeņainā takā. Vienkārši tiec ar to galā! Pakāpju, apsēžos, pakāpju, apsēžos. Jo vairāk kāpšu un mazāk sēdēšu, jo ātrāk šīs mokas beigsies. Gan priekšā, gan aizmugurē redzu lampiņas. Savādi, vēl aizvien neesmu pati pēdējā. Augšā dzirdu vientulīgas gaviles. Kāds droši vien ir sasniedzis virsotni. Labas ziņas, jo saucieni izklausās diezgan tuvu. Līdz nākamajam kontrolpunktam ir kādi 12km. Pēc šīs virsotnes nekādas šausmas vairs nav gaidāmas. Pašā kalna galā sarežģīto taku nomaina glītas kāpnes. Nemaz nedomāju, ka kas tāds mani varētu iepriecināt. Kamēr taka ved no kalna, varu pat nedaudz uzskriet. Kad tā ir nonākusi lejā, miegainā nomaļā rajonā, paskriet vairs nevaru. Kuņģis sarāvies sāpīgā akmenī, bet kopumā vairs nejūtos parmērīgi slikti. Varbūt atpūta ātrās palīdzības mašīnā man nākusi par labu? Intensīvi soļoju. Tādā mudīgā solī. Ceļš strauji nomaina virzienu un izstiepjas gar vecu dzelzceļu. Taisns un bezgalīgs. Ne miņas no veikaliem. Apstākļi ir ārkārtīgi skrienami, bet es aizvien varu tikai soļot. Žēl. Ik pa laikam kāds mani apsteidz, tātad neesmu pēdējā. Priekšā manu arī kādu kompāniju kurai pārliecinoši tuvojos. Tad jau situācija vairs nav bezcerīga. Mani tomēr uztrauc šī posma kontrollaiks. Vai es varu paspēt? Laiks stiepjas kā gumija. Gar malām dzeloņdrāšu žogi. Varbūt te ir kādas militāras būves. Tumsā šis rajons neliekas tāds pastaigām draudzīgs. Visbeidzot nonāku vilcienu depo. Apkārt dekorācijas, bet rajons tāpat neliekas īpaši apdzīvots. Trase visbeidzot ieved privātmāju rajonā. Civilizācijas elementi kļūst arvien blīvāki, līdz apstājos pie luksofora. Brīvprātīgais saka, ka līdz kontrolpunktam nedaudz vairāk par 2km un laika ir pietiekoši. Neticami - esmu tikusi cauri un izdzīvojusi. Brīvprātīgie ir vēl pie vairākiem luksaforiem šajā pilnīgi aizmigušajā pilsētas daļā. Ir apmēram 1:00 naktī. Kāpēc te vispār ir šie vientulīgie brīvprātīgie? Lai pieskatītu kā mēs šķērsojam ielas? Lai neliktu mums justies aizmirstiem? Beidzot ielas malā ir viens mazais diennakts veikaliņš. Es to gaidu jau veselu mūžību! Metos iekšā. Tur ir daudz skrējēju. Kāds silda ēdienu, kāds iepērkas, it kā pēc 10 minūtēm priekšā nebūtu kontrolpunkts. Samulstu, mani īsti nekas neuzrunā, drīzāk viss ko redzu izaicina manu vemšanas refleksu. Ko es te tik ļoti gribēju atrast? Nevaru iztēloties sevi ēdam. Ledus kafija! Tā garša mani vajā jau kopš dienas vidus. Tomēr nē, nebūs prātīgi, man vajag kādu nebūt kaloriju iemānīt, ne tikai kafiju. Atrodu visnegantāko un saldāko kafijas izstrādājumu kādu vien šajā ledusskapī var dabūt. Rezervē paņemu mango sulu un želejkončas. Pie kases gandrīz apraudos - es tak neesmu paņemusi līdzi kredītkarti! Parasti maksāju ar pulksteni, bet šis šobrīd velk savu gulbja dziesmu un ir gatavs izslēgties. Karte ir arī telefonā, bet sī funkcija sazinkāpēc nestrādā. Dodu pēdējo iespēju pulkstenim un viņš tomēr nepieviļ. Kāpēc es nevaru uzlikt to lādēties? Nav ne jausmas.

Līdz konrolpunktam šķebīgi saldā kafija ir izdzerta. Apsēžos un truli blenžu vienā punktā. Neko negribas. Kopš izglābos no dakteru nagiem pagājušas 2 stundas. Kā es te tik ātri nonācu? Ļoti jauks un izpalīdzīgs vīriņš man atnes veselu riekšavu rīsu kūciņu. Saņemos un mēģinu vienu tādu apēst. Ir glumjš, bet tīri ciešams, kamēr neaizkožos līdz pildījumam. Sarkanās pupiņas! Nu, nopietni?! Kamēr tās nav skārušas asfaltu, zibenīgi savācos un metos ārā no kontrolpunkta. Vēl ilgi šķebina. Varbūt līdzēs mango sula? Nē, tā šķiet pretīga. Priekšā pēdējais kāpums un nieka 8 km līdz 8. kontrolpunktam. Izdodas dabūt lejā un paturēt iekšā veselus 2 želejlāčus. Lai nāk kas nākdams, esmu gatava.

Ceļš ir gluds un ved uz augšu patīkamā slīpumā. Nemaz nejūtos vāja. Atsperīgi soļoju augšup. Malās kā tumšas sienas melnē mežs, bet tajā paslēpušās notekūdeņu sistēmas pa laikam pārsteidz ar kādu satraucošu troksni. Cenšos koncentrēties, jo bail pazaudēt marķējumu. Vienā pusē arvien biežāk cauri kokiem var manīt naksnīgo Seulu. Man apkārt ir 10 miljonu pilsēta, bet es šajā tumšajā kalnā esmu gluži viena. Tomēr ne, no ceļmalas mani vēro 2 pāri spīdīgu actiņu pērlīšu. Kaķēni. Ko jūs te draudziņi vieni paši darāt? Nē, kaķēniem es diez ko vairs neinteresēju, tie nododas rotaļām pašā kraujas malā. Kaut kas kustas uz ceļa man priekšā. Liels dzīvnieks? A nē, tas sāk skaļi un dusmīgi purpināt - izrādās vecs vīrs vienkārši pastaigājas te nakts melnumā un, visticamāk, esmu viņu apžilbinājusi. Ups. Savāds laiks pastaigai. O, skatu laukumiņš ar soliņiem uz kuriem daži sacensību dalībnieki iekārtojušies gulēšanai. Skats uz pilsētu kā vienmēr burvīgs.

Kad sākt likties, ka tik vieglā kalnā jau var kāpt kaut līdz rītam, trase iegriežas mežā un triecas augšā stāvās kāpnēs. Tās ir nebeidzamas. pakāpieni aplīmēti ar kaut ko atstarojošu, tādēļ lukturīša gaismā tās izskatās spoži zeltainas. Cik vien tālu acs var saskatīt spīd šīs zeltainās trepes. Un, kad liekas ka gals ir sasniegts, tās pagriežas un spīd vēl tālāk un vēl augstāk. Te nu bija vieglais kāpums. Piesēžu skatu laukumiņā un aizrautīgi vēroju naksnīgo pilsētu. Jau var redzēt upi. Tomēr, kad vesels vilcieniņš apņēmīgu censoņu mani noķer un raušas garām, saņemos un turos astē. Beidzot vairs neesmu viena. Tuvākajā lejupceļā tos apdzenu. Zeltainās kāpnes atgriežas. Trases profils sola daudz augšup un lejup posmiņu. Tas ir kaitinoši bet skaisti, jo pilsētas skats kā no pastkartes paveras itin bieži. Augšupceļi ir smagi, bet lejupceļi , lielākoties, ļoti sarežģīti. Drīz jau kompānija palikusi tik tālu aiz muguras, ka nav saklausāma. Kārtējajā baisajā lejupceļā ķepurojas kāds amerikānis. Pārmijam pāris vārdus. Nebūtu jau slikti papļāpāt, esmu nogarlaikojusies, bet viņš izskatās bezcerīgi lēns. Man, savukārt, gribas skriet, jo beidzot trase ved pavisam pārliecinoši tikai uz leju. Tā arī daru, līdz apdzinusi vēl saujiņu ļaužu, nonāku krāšņi izgaismotā parkā.

8. kontrolpunktā tieku sagaidīta ar gavilēm. Sīkums bet patīkami. Tie brīvprātīgie šeit ir tik jauki! Kāds no pie galdiem sēdošajiem skrējējiem atminas mani nonākam ātrās palīdzības auto. Nu ja, es izglābos un jūs noķēru! Apsēžos un blenžu uz galdu. Neko negribu. Bet uzmanību piesaista bumbieru sula. Citur tādas nebija. Pamēģinu - der! Izdzeru vairākas glāzes un dodos ceļā. Live trail aplikācija prognozē, ka finišā nebūšu laikā. Kā aplikācija var tik nesmuki melot? Es būšu laikā pat ja došos uz turieni rāpus. Esmu pietiekoši iedzinusi. Tagad priekšā kārtējais 13km posms, kas ir patīkami plakans. 

Ceļš aši vien aizved līdz Han upei, gar kuru tad pārsvarā arī ved šis trases posms. Skats, protams, brīnišķīgs. Ja man iepriekšējās dienās bija žēl, ka nav sanācis izbraukt pa šo upi ar kuģīti, tad pieņemu, ka šeit es neiegūto pieredzi atgūstu ar uzviju. Mans personīgais “Strarlight cruise”. Kā pirmais atskaites punkts man ir zīmīgais Lote tornis. Tas ir upes kreisajā pusē, vēl kādu gabaliņu uz priekšu. Jātiek  tam garām. Ko viņš tik negribīgi tuvojas? Es vairs nevaru iztēloties sevi skrienam. Pat nemēģinu. Tā kā priekšā ir vēl apmēram pusmaratons, man liekas, ka neesmu tādā formā šobrīd, lai to visu noskrietu, tādēļ skriešanu atlieku uz vēlāku laiku. Bet soļoju es tiešām intensīvi un jūtos ļoti labi. Man blakus kāds jauneklis mēģina miksēt skriešanu ar iešanu, bet tiklīdz viņš pāriet soļos, to jau pēc mirkļa panāku. Tas liek domāt, ka mana taktika tomēr it efektīvāka. Vēl efektīvāka tā liekas mirklī, kad pasoļoju garām skrējējai. Nu labi, viņa to darīja ļoti lēni. Tuvojas 5.00 no rīta bet upmala ir pārsteidzoši dzīvīga. Skrējēji, velobraucēji, un vecu ļaužu pulciņi vingrošanas laukumiņos. Kas viņiem vainas? Normālos apstākļos es šobrīd atrastos gultā. Pa retam tieku apsteigta arī es. Viens no apsteidzējiem mani nikni sarāj. Ne vārda nesaprotu, bet droši vien nav ko vazāties pa velojoslu. No kurienes te tā pēkšņi uzradusies? Kautrīgi sameklēju trotuāru. Mani vēro kāds ziņkārīgs acu pāris. Kas tas tāds? Zvēriņš lodā pa kāpņu pakāji satiksmes pārvada malā. Jenots! Nav komentāru - kāpēc gan ne jenots pilsētas centrā. Pienācis rīts un uzaususi gaisma. Jāsāk domāt kā šo aizraujošo nodarbi beigt. Cik nez vēl līdz kontrolpunktam? Garmins mani pametis jau sen, tāpēc skrienu kā senos laikos - vienkārši līdz galam. Jāšķērso tilts. Priekšā meitene ar nūjām. Apsteidzu, pagriežos atpakaļ, lai uzsāktu sarunu un izlemju, ka varbūt pienācis laiks patērzēt. Nākas samazināt tempu, jo meitene nemaz nesteidzas. Bet vai tad mums ir kaut kur jāsteidzas? Viņa man iesaka pamēģināt TransJeju, tas esot krietni vieglāks ultramaratons. Hmm, arī K.H. man to ieteica. Pirms ieņemt galvā šo Seulas ultru, biju mirkli kavējusies pie tā. Samulsināja sarežģītā loģistika, bet ja jau vietējie to tā slavē, varbūt nākotnes plāni sāk noskaidroties un man ir vismaz viens iemesls šeit atgriezties. Tā, pag, no sākuma jāpabeidz šī ultra - rau, ilgi gaidītais 9. kontrolpunkts beidzot klāt!

Nosēžamies blakus lielai bļodai ar aukstu ūdeni, kurā peldas enerģijas dzērienu paciņas. Tās un, protams, ūdens, varbūt vēl kāds dzēriens, arī ir vienīgais, kas šajā punktā ir dabūjams. Kopš iepriekšējā kontrolpunkta man ir izdevies iedabūt sevī vien četrus želejlāčus un pāris malkus ūdens. Šeit gan vajadzētu kaut ko apēst. Neko negribas. Mana jaunā ceļabiedre izdzer piedāvāto enerģijas dzērienu un slavē, ka esot traki labs. Man tādu noteikti nevajag, bet, ja tomēr izdotos noturēt iekšā, varbūt līdz galam aizkulties būtu vieglāk. Izvēlos dzelteno un iztukšoju paciņu. Garša nu tā - labāk domāt gaišas domas par mājām. Gaišās domas ne nieka nelīdz - lecu kājās un vismaz paspēju aizslēpties aiz telts stūra, kad strūklaku šovs var atsākties. Vemju un vemju, vai tad es maz tik daudz izdzēru? Skatos, ka citi sacensību dalībnieki mani vienaldzīgi vēro, tukšojot tos pašus enerģijas dzērienu iepakojumus. Labu apetīti visiem! Meitēns, ar ko kopā sasniedzu šo punktu, jau ir aizsteidzies prom. Atliek vien noslaucīt rokas gar sāniem un doties ceļā. Mati gan jau paši izžūs, saule sāk sildīt ne pa knapo. 

Līdz finišam atlikuši nieka 8,5 km. To es varu, vai ne? Varbūt kādas pāris kalorijas no neapēstā enerģijas dzēriena man tomēr tikušas, jo, lai panāktu savu ceļabiedreni, esmu pat gatava mesties skriešus. Viņu panākusi tomēr pāreju soļos, jo uz skriešanu viņa nav pierunājama. Vai tiešām parunāties man gribas vairāk kā finišu? Es vairs nezinu. Priekšā vēl atlicis tikai ceļš gar Cheonggyecheon. Visus iepriekšējos vakarus devāmies uz šo skaisto promenādi lai skrietu vai vienkārši pastaigātos. Upīte ir tiešām glīti sakopta, ar dažādām dekorācijām un atrakcijām aprīkota. Pastaigas gar to laikam ir viens no maniem spilgtākajiem Seulas iespaidiem. Īpaši krāsņi šie iespaidi ir vakarā, kad pievienojas skaņu un gaismu efekti. Šobrīd gan ir agrs rīts, tādēļ promenādē pārsvarā sastopami skrējēji savos rīta treniņos. Tā, viss, man liekas, ka ir laiks. Atvados un turpmākos apmēram 6 km veicu skriešus. Nav ne jausmas, no kurienes uzrodas enerģija. Pāris vietās, kur saule pērmērīgi cepina, vēl pāreju soļos, tomēr tas, ka apsteidzu pa kādam skrējējam, kas nesen ir pagājuši man garām, ir labs motivators nepadoties. Kad ieraugu ūdenskrituma sienu, acīš saskrien asaras, jo ir skaidrs, ka promenāde tūlīt beigsies. Atliks vien tikt līdz finišam Gwanghwamun laukumā.

Kāpnes izved ārā uz ielas, apkārt gūzma ar cilvēkiem, jo pilsētā paralēli ultrai notiek arī kaut kāds maratons. Satiksme slēgta un, lai tiktu uz kārotajiem finiša vārtiem, vēl jādodas cauri metro, kas ir ļaužu pilns labirints, kas manam sagurušajam prātam šobrīd ir par sarežģītu. Neko nesaprotu, jūtos kā nokļuvusi murgā. Kad beidzot tieku ārā, esmu jau aiz finiša un nākas griezties atpakaļ un skriet tam apkārt, lai ierastos no pareizās puses. Darīts.

Cik emocionāli pacilāta jutos promenādes galā, tik vienaldzīga esmu šobrīd. Un pareizi arī ir - izrādās, ka īstais finišs bija tur, šeit ir tikai tāda foto vieta. Kāds man uzkar kaklā medaļu. Pēkšņi enerģijas līmenis nokrīt tik zemu, lai pietiktu tikai nenokrist plakani uz mutes zemē tepat priecīgo ļaužu vidū. Izskatos pēc zombija ar medaļu. Savācu savus pēcfiniša suvenīrus un velkos uz viesnīcu spraucoties cauri priecīgu skrējēju simtiem, kuri, acīmredzot, gaida savu kārtu, lai varētu startēt tajā maratonā, kas te paralēli turpina notikt. Jā gan, skriešana taču nekad nebeidzas.

Ak jā, medaļa - te tā ir.

Neaizmirstams piedzīvojums, bet vienlaikus priekš manis - arkārtīgi grūts. Elpu aizraujoši skati 10 miljonu pilsētā, kur sakopti parka celiņi mijas ar supersarežģītām akmeņu takām, bet seni cietokšņu mūri un kalni ar modernas lielpilsētas panorāmām. Esmu tur pieveikusi 109 km ar ne mazāk kā 4800 augstummetriem, bet tāpat neliekas, ka būtu redzējusi pietiekoši. Burvīga vieta. Iesaku. Grūtums aizmirstas jau tajā pašā dienā, krāšņie iespaidi gan ir uz palikšanu.

Nobeidzot uz jaukas nots, lai neradītu iespaidu, ka visa mana Seulas pieredze ir bijušas vienas vienīgas ciešanas vai arī ka es tiešām izskatos pēc zombija, te arī kāds jauks foto. Tiekamies takās!