Transgrancanaria 360° 2. daļa - Padoties aizliegts

Ciemata nomale paliek aiz muguras un sākas otrais kāpiens. Kristīna mani noķer un aiziet pret kalnu, ka nav ko redzēt. Fui, man ir karsti un grūti. Es nemāku kāpt kalnā, kaut tie ir tikai kādi 750 vertikālie metri. Vai tiešām ir pareizi, ka katru reizi es jūtos tā, it kā grasītos izlaist garu? Kaut ko es nedaru pareizi. Es dzeru un regulāri ēdu želejas, it kā viss pareizi, bet jūtos neizsakāmi draņķīgi. Kājas knapi cilājas, lienu lēni kā tāds gliemis. Mani apsteidz Selīna un Ervē, taču gluži izlaist viņus no redzes loka nevēlos. Piespiežos turēties līdzi. Akmeņi, kaktusi un atkal akmeņi, serpentīns, par laimi, ieved kalna ēnā, citādi es ilgi neizturētu. Tomēr augšā atkal saule. Saule un grantene. Kaut kur zem kājām, gar ceļa malu iet slēgta ūdens caurule. Tās radītais troksnis – krākšana un burbuļošana, liek sapņot par veldzi, ko šobrīd spētu dot auksta ūdens šalts sejā. Ak! Tā vietā garām pabrauc auto, saceldams brūnganu putekļu vērpetes, tās arī tad dabonu sejā. Paldies! Nav gan gluži tas pats, kas ūdens. Šoferis kā atvainodamies noplāta rokas. Labi, lēzenu augšupceļu es varu lēnītēm paskriet, kājām kusli šļūkājoties. Atkal kāda apdzīvota vieta, vietējos gan nemana, vien organizatoru auto. Aiz tā taka pagriežas pa kreisi, lai uzvestu vēl augstāk. Gar taku jau atkal ūdens noteka, taču šī par laimi, ir vaļēja. Varu beidzot noskalot sviedrus, putekļus un asinis. Nedaudz paturu plaukstas ūdenī, lai sevi atdzesētu. Šoziem te kaut kā izteikti karsti. Apvidus mainās, akmeņainā tuksneša vietā stājas lietus priežu audzes. Šie skati man patīk pulka labāk. Esam gandrīz sasnieguši augstāko vietu pirmā posma otrajam lielajam kāpienam, tālāk skrienam riņķī kalnu grēdai, reljefam nedaudz mainoties, te uz augšu, te uz leju. Ir labi skrienams, arī takas samērā gludas. Vēl aizvien esmu kopā ar franču pāri, taču viņi sāk palēnināties. Skati ir skaisti, apskrienam dziļas strautu gultnes, esam gana augstu, lai kreisajā pusē varētu mielot acis ar lejā palikušo ieleju. Beidzot kalns ir pieveikts un sākas lēzens lejupceļš. Nu tik skriešu, nu tik būs!

Tomēr izskatās, ka akmeņainajā takā vajadzīga īpaša piesardzība, jo jau itin drīz paspēju aizķerties aiz smalkajām šķembām, kuras ir gluži kā iespraustas zemē. Patiesībā, tās ir tik plānas, ka no sāna tās pat īsti nevar redzēt – vien brūna svītriņa uz brūna fona. Sasodīts! Labi, varbūt tur bija kāds rupjāks vārds, bet tas ir cenzēts. Kārtējā aizķeršanās reize aiz šķembas beidzas ar lidojumu pa taku uz priekšu un piezemēšanos un ceļgaliem un plaukstām. Navigators! Ir ok, ir vienā gabalā. Kājas! Kreisais celis stipri sāp, bet šķiet, ka ar laiku būs labi, salasu izbirušās mantas un turpinu skriet. Esi taču uzmanīga, sieviete, tev vēl 230km priekšā! Skatos zem kājām, koncentrējos cik spēka, bet reizēm tomēr jāielūkojas navigatorā. Nē!!! Jau atkal aizķeros, bet šoreiz kritiens ir smags. Ar rokām cenšos nosargāt navigatoru un seju, triecoties pret akmeņaino taku ar ceļgaliem un apakšdelmiem. Navigators vesels, seja arī, somas saturs no vaļējās kabatas jau atkal uz takas, iepriekš atsistais celis veiksmīgi trāpījis uz grants, kamēr labais atsities pret asu akmeni. Tā, ko nu? Vai skrējiens beidzies? Sāpes pārņem momentāli, piecelties nevaru. Sēžu takas malā, acīs jau atkal saskrien asaras. Ja uz kreisā ceļgala ir daži mazi caurumiņi, tad labās kājas legingu stara ir atplēsta vaļā atklājot lielu, ar granti pilnu nobrāzumu, kurš sāk asiņot. Kā sāp! Uzpūšu dezinfekcijas spreju, neko tīrīt neņemos, nav īsti ar ko, bet dikti negribētos dabūt kādu infekciju. Celis sāk pietūkt, kreisā plauksta vispār kā bulciņa, ja kāds ērkšķis no tās pēc kritiena pagrabā vēl rēgojās, tad nupat visi ir sadzīti iekšā līdz galam. Labā roka sāp tik ļoti, ka nevaru noturēt navigatoru. Ar kreiso arī nav īsti labāk. Labi, ka navigatoram ir stiprinājums, lai karājas pie somas pats. Vienīgais, kas man pēkšņi vairs nesāp ir noteipotā mugura. Laikam apvainojusies, ka vairs nevar spēlēt pirmo vijoli. Garām paskrien Selīna un Ervē, jautājot vai man viss kārtībā. Kā gan jums liekas – es sēžu zemē un asiņoju, kas tieši man var būt kārtībā? To gan nesaku, vien atcērtu: „Nē!” Kalna galā es palikt nevaru, dažus kilometrus uz priekšu ir Mogana, laika barjeras vieta, kur solīts arī ūdens, tātad tur būs organizatori. Kaut kā tur jānokļūst. Pieceļos kājās un saprotu, ka nav labi. Nobrāzums nav ceļgala vienīgā problēma, tur iekšā, vairāk aizmugurē kaut kas stipri sāp, jo īpaši saliecot. Eh, neraža. Kliboju uz priekšu līdz pienāk tas – Waypoint 5, pagrieziens uz leju. Pa šauru, ļoti stāvu, akmeņainu serpentīnu jātraucas lejā līdz pat Moganai. Tieši tā es to būtu darījusi – traukusies. Man tik ļoti patīk tādas stāvas, akmeņainas takas uz leju, no tām es nebaidos un varu lēkšot samērā raiti. Ne šoreiz, mazulīt. Kliboju un smilkstu, man ir tik ļoti sevis žēl. Samaksājusi tādu naudu par dalību un ceļu, es esmu visu sabojājusi. Celis paliek arvien stīvāks un pārvietošanās ir tīrās ciešanas. Uz šaurās takas sanāk mainīties ar pretī nākošajiem tūristiem, parasta lieta, bet kaut kas tomēr ir mulsinoši – tie ir galīgi drebelīgi, veci pensionāri, ne tas smaidīgais, sportiskais, iedegušais, mākslīgo zobu smaida pensionāru tipāžs, bet pavisam parasti, sirmi vecīši, kuriem šķiet, pat pa gludu ceļu būtu grūti pārvietoties. Un viņi kāpj tajā trakajā takā augšā! Varbūt man ir gļuki? Vienalga. Kad beidzot sasniedzu takas galu esmu jau apdzīvotā vietā un uz asfaltēta ceļa.

Mogana ir tuvu. Laiks kādam uzzināt par manu bēdiņu. Zvanu Veipa kungam un izstāstu situāciju. Tā vietā, lai mani pažēlotu un pierunātu izstāties, viņš saka, lai saņemos, jo priekšā ir pilsēta un tur jau noteikti būs kāda aptieka. Jā es pilnīgi iedomājos, kā iekliboju aptiekā un ar google translate palīdzību paprasu kaut ko, kas palīdzētu man ar šādu kāju pieveikt vēl kādus 220 kilometrus. Lai viņš iet ieskrieties. Bet izstāties arī nav nekādas jēgas. Vismaz šobrīd, jo man īsti nav kur likties. Viesnīca man ir tikai no piektdienas, tagad ir trešdiena. Man, visticamāk, būtu jātiek līdz pirmajai bāzei La Aldea un tur jāliekas gulēt. Pēc tam varētu domāt tālāk. Akdies, kā lai to dabū gatavu?

Kliboju garām Sarkanā krusta mājai un gribu skaļā balsī saukt: „Palīdziet man!” Tā vietā nolemju atrast veikalu un nopirkt aukstu kokakolu. Organizatoru mašīna! Arī ātrā palīdzība. Viņi dala ūdeni. Tepat arī Kristīna ar puisi un vairākas neredzētas skrējēju sejas. Sapildu sistēmu un lūdzu uzliet ūdeni arī uz manas kājas. Bet mani jau pa gabalu noskatījis dakteris no ātrās palīdzības mašīnas, teju vilkšus nogādā savā „midzenī”. Cik labi! Sēžu mašīnā uz grīdas kājas izkarinājusi ārā. Daktertante cītīgi kasa ārā granti no manas brūces, kamēr otrs dakteris, pierakstījis manu numuru joko, ka tagadiņ kāju fiksi amputēšot un laidīšot mani skriet tālāk. Burvīgi, akurāt tas, kas vajadzīgs – skriet tālāk. Notīrītā brūce vairs neizskatās tik bezcerīga, bet gana krāšņa, lai ņemtos to fotografēt un sūtīt bildes ģimenei un draugiem.Legingu caurums tiek izgriezts vēl lielāks un celis apsmērēts ar kaut ko brūnu. Viss, varu doties. Hmm, tā ar pliku celi? Ja nu es nokrītu atkal, vai iebrienu kaut kādos krūmos? Nu labi, došos ar. Vai tad man ir izvēle?

No sākuma man vajag to kokakolu. Uz veikalu ir jāiet ar līkumu no trases, bet neko darīt. Man ļoti vajag. Paskriet nevaru, velkos. Veikalā tieku apjūsmota no visām pusēm sākot ar celi un beidzot ar veicamo distanci, bet tieku pie aukstas kolas un ledus tējas. Blakus esošajā autobusa pieturā piesēžu, lai samainītu baterijas navigatoram, iedzertu ibumetīnu un sazvanītos ar mammu. Dīvaini, pat mamma šoreiz neņemas mani atrunāt no skriešanas. Es nesaprotu, vai tiešām nevienam nav manis žēl? Vai jūs nesaprotat, ka man vajag, lai jūs mani atrunātu, tad es varētu saņemties un visiem par spīti turpināt! Nebūs. Mirkli pasvārstījusies, apēdu vēl vienu ibumetīnu, gan jau neskādēs, un šļūcu tālāk. Priekšā viens mazs un viens liels kāpums, kopā vien nepilni 30 km līdz pirmajai bāzei. Kāpju, kāpju, pilsēta paliek apakšā, taču jau ilgāku laiku esmu pilnīgi viena. Kur visi palikuši? Ibumetīns darbojas labi, sāpes paliek tādas trulākas un ciešamākas. Sasniegusi virsotni, pat saņemos paskriet, ir ļoti nepatīkami, taču ar laiku pierodu. Ik pa laikam satieku kādus pretīmnācējus, viņi pat neizskatās pēc tūristiem, drīzāk vietējie, kuri mēro ceļu no viena ciemata uz otru. Tālumā manāma šoseja, tā iet gar klintsmalu un ir līkumaina, lielās kravas mašīnas signalizē pirms katra pagrieziena un es noskurinos atceroties, ka braucot pa šādiem ceļiem man parasti sametas slikta dūša. Saulriets koši iekrāso priekšā redzamo vareno klinti. Iespaidīgi un skaisti. Piestāju zaļajai pauzei un laicīgai lampiņas izņemšanai no somas, lai konstatētu, ka pietupties nevaru, pavisam ne, jo saliektā veidā celis draud eksplodēt. Nu labi, ka vismaz varu jau kaut kā paskriet. Apsteidzu kādu skrējēju, kurš atsēdies ceļmalā, šķiet, vēro burvīgo saulrietu. Neatpazīstu, bet labprāt piesēstu blakus, jo saulriets ir patiesi satriecošs. Protams, to nedaru, citādi varētu likties, ka esmu vēl dīvaināka kā patiesībā. Lejupceļš pietuvojas jau manītajai šosejai un tad aizvirzās uz ciematu kļūstot arvien stāvāks. Strauji satumst, izcīnu uzvaru pār lampiņas ieslēgšanas pogu un atļaujos lēkšot bišku drosmīgāk. Lejupceļš jau atkal beidzas mazā ciematā un pēdējais šī posma kāpums var sākties.

Stāvas jo stāvas asfaltētas ieliņas, kā jūs cilvēki te varat uzbraukt ar mašīnām? Vai tad tās vienkārši nekrīt atpakaļ? Kāpjas tik smagi. Bonusā navigators nav gluži precīzs un es izmetu lieku loku. Kāpiens turpinās pa granteni līdz nonāku krustcelēs. Kaut kas sametās galvā un aizbliežu uz nepareizo pusi, taču laikus pamanu kļūdu. Dodos uz otru pusi, taču arī ar to Garmins nav mierā. Ko es neredzu? Kasu pakausi krustcelēs, līdz mani noķer 2 puiši, kuri saka: „Atkal tu?” Ē, ko? Mēs būtu pazīstami? Pirmo reizi viņus redzu, tāpēc neatbildu, vien sūkstos, ka nevaru atrast īsto pagriezienu. Ak, tad jau puišiem pašiem jāvelk navigatori ārā, esot jau labu laiku mani izmantojuši par vadātāju. Savā starpā viņi sarunājas vāciski, bet mani pa laikam izklaidē ar kādu joku angliski. Uzzinu, ka mans celis ir tīrais sīkums, jo lūk viens no viņiem reiz kādās sacensībās esot novēlies no klinšainas takas un esot bijis viscaur tā sadauzīts, ka līdzi nestos plāksterus pat nav bijis vērts ņemt ārā no somas un vēl bonusā šim celis ik pa laikam lecis ārā no vietas. Bet tak finišējis, cik sapratu. Brr, iedvesmojoši… laikam. O, foto punkts! Smaidu un atsperīgi lēkšoju, nez kas no tā sanāks. Vai nu puiši uzņem ātrumu, vai es Mīkstmiesi, bet vairs nevaru šiem noturēt līdzi. Kāpiens palicis stāvs un akmeņains, reizēm riktīgi jāraušas pa tādiem kā nobrukumiem. Priekšā pa kalnu uz augšu varu sakaitīt kādas 4 lampiņas. Diez vai es kādu panākšu šajā stāvajā augšupceļā. Smagi un ilgi, bet zvaigžņotā debess virs kalnu galotnēm ir tik skaista! Tuvāk virsotnei nedaudz pamaldos, jo lielajā akmeņu gūzmā ir grūti pamanīt taku, tādējādi vairākkārt attopos iesprostota akmeņainos strupceļos uz kraujas malas. Noķeru kādu skrējēju, kurš pūš un vaid tik grūti un žēlīgi, it kā grasītos izlaist garu. Apjautājos, kas atgadījies, bet viņš tik pakāpjas nost no trases, lai dotu man ceļu, laikam nesaprot.

“What goes up, must come down…” Virsotnē mūs sagaida iespaidīgs mēness. Vairs ne gluži pilns, taču milzīgs un ļoti spožs. Skrienot lejup, tas spīd no mugurpuses, visu laiku radot iespaidu, ka kāds man cieši seko pa pēdām žilbinot ar savu lukturi. Kādu brīdi ir visai patīkama slīpuma grantene – saldais ēdiens akmeņos atdauzītajām pēdām, tomēr prieki nav ilgi, ceļš kļūst akmeņaināks, un platāks, līdz izved plašā klajumā, kur taka vairs nav nolasāma. Ir tik daudz iespēju, izvēlos ticamāko, bet nošauju garām. Pēc mirkļa jau muļļājos irdenā, stāvā nogāzē, kas iedzen mani kārtējajā bezizejā, lēkt negribu un lidot nemāku, tāpēc nāksies vien griezties atpakaļ. Meklējot taku, sanāk spraukties cauri agresīvu krūmeļu biežņai, par ko mans jēlais celis, protams, ir pilnīgā sajūsmā. Nespēju noticēt, ka es to daru. Sava atvaļinājuma laikā un par savu naudu. Bezceļš pārvēršas ceļā un tālāk atkal pierastais akmeņainais serpentīns uz leju. Tie akmeņi gan izceļās. Lampiņas gaismā tie ir izteikti tumšsarkani un balti. Neierasti. Varbūt skaisti? Nē, tomēr dīvaini. Bet vismaz taku var saskatīt un nav tā visu laiku jāmeklē navigatorā. Priekšā manu lampiņas. Aha, tagad gan es jūs noķeršu! Kādu brīdi tam arī veltu visu savu uzmanību, līdz saklausu attālu sarunāšanos vācu valodā. Tukšajā, spoži izgaismotajā pilsētā esmu viņus noķērusi un ir mana kārta teikt: „Atkal jūs!” Tieši laikā, jo ceļa slīpums mainās un mani medījumi jau atkal nozūd tālēs zilajās. Skrienu cauri kaut kādam siltumnīcu un pažobeļu rajonam. Ik pa brīdim dzirdamas niknas suņu rejas, laikam jau tajās siltumnīcās atrodams arī kas vērtīgs. Sastapt šos zvērus gan nevēlos. Noķeru Kristīnu ar ceļabiedru, viņi izskatās saguruši, mūku prom, līdz navigatoram beidzas baterijas. Nākas iekārtoties ceļmalā tās mainīt. Kristīna ar ceļabiedru, kurš runā tikai vāciski, tikmēr mani noķer. Sēžot zemē mans ceļgala savainojums ir kā apskatei izlikts un Kristīnas pavadonis to garāmskrienot ieraudzījis laikam padomā, ka esmu tikko satraumējusies. Viņš atskatās, lai uzdotu tradicionālo „ar tevi viss kārtībā?” jautājumu un aizkāpj garām takai. Tālāk viss kā palēninātā filmā – gaisā airējoties ar nūjām, puisis atmuguriski krīt lejā pa stāvo nogāzi, bet paspēj ieķerties krūmelī. Tas viss mana spalgā izbaiļu kliedziena un izsmējīgu ēzeļa brēcienu pavadībā. Laimīgā kārtā izticis bez savainojumiem viņš uzrāpjas uz takas un turpina ceļu. Apdzenu un dodos finiša taisnē uz bāzi. Ēzeli tā arī neredzēju, bet brēca viņš dūšīgi. Bāze nav tajā pašā vietā, kur pirmajā gadā. Priekšā nebeidzams skrējiens pa pilnīgi tukšu pilsētu. Tik ļoti gribu nonākt galā, ka gandrīz paskrienu garām, kāds brīvprātīgais mani sasauc atpakaļ. Beidzot var piestāt!