Transgrancanaria 360°1. daļa - Ziemas pasaka

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā skriešana aukstajā laikā, tuntulēšanās, mūžīgā darbdienu tumsa, maršruta piemeklēšana, kurā nav ledus... Cik ļoti gan tas nokauj skriešanas prieku! Labi, ka februārī, kā ierasts, varu šo nejauko gada laiku uzlikt uz pauzes, dodoties uz laimīgo zemi – Grankanāriju. Nepārprotiet mani, arī Latvija ir gana laimīga vieta, bet ziemā šis tituls tomēr pāriet zemei, kurā valda saule, kaktusi un patīkama temperatūra. Protams, neviens atvaļinājums nedrīkst tikt izmantots pa tukšo, tādēļ arī sacensības šim gadam ieplānotas. Transgrancanaria 360°. Es lieliski zinu, ka man tas ir tā kā par grūtu un fiziskā forma arī nav tā labākā, taču iepriekšējo reizi mani tas neatturēja. Vai tad kaut kas būtu mainījies? Mani vispār maz kas spēj atturēt, kad padomā ir piedzīvojumi. Tā nu nekādi nevaru izdomāt nevienu pamatotu iemeslu nepiedalīties 264 km garajā skrējienā ar 13265 kāpuma metriem. 2017. gadā tas taču bija tik skaists un aizraujošs notikums, ka sāpes un izmisumu neviens jau sen vairs neatceras.

Esmu palaidusies traumās un slinkumā, tādēļ nopietni skriet sāku vien decembrī, bet vingrot vēl vēlāk – janvārī. Sarkanās lampiņas mirgo, trauksme fiziskās sagatavotības ziņā nav bez pamata. Vēl jo vairāk mani uztrauc tas, ka pēdējo ultru laikā esmu jutusies izcili slikti, neticēsiet, es izstājos no Siguldas kalnu maratona 6 kilometrus pirms finiša. Arī pēc pēdējās baskāju ultras vēmu vienā vemšanā un man nav tam izskaidrojuma. Ja man tagad būtu jāpiesakās, vai es pieteiktos uz šo pašu distanci? Ļaujiet padomāt... Noteikti, man vajag labu izklaidi un kādu nieku adrenalīna!

Šoreiz daudz kas ir savādāk. Šoreiz es to darīšu viena, un tikai un vienīgi mans Mīkstmiesis būs atbildīgs par manām kļūdām un nevarēšanu. Es tā īsti nesaprotu, kāpēc Lauma nepiedalās, man liekas, ka viņa taču to grib. Katrā ziņā viņa ir ļoti ieinteresēta un reizēm šķiet, pat vairāk par mani gaida informāciju par jauno trasi. To spāņi katru gadu cenšas nedaudz mainīt, taču Lauma piemetusi, ka kādi 30% no jaunās pārklājas ar pirmā gada variantu. Es arī vairs neesmu vakarējā – man ir plāns. Esmu apņēmusies to salu pievarēt 80 stundās, diezgan pārgalvīgi, ņemot vērā, ka pirmajā gadā man tas prasīja gandrīz 101 stundu. Uz kāda pamata varu cerēt uz tādu uzlabojumu? Domāju, ka ja sākumā skriešu vairāk, tad arī sataupīšu cik necik laika. Arī gulēt varētu par kādām 2 stundām mazāk. Nesēdēšu ceļmalu restorānos un pēc iespējas mazāk iepirkšos. Ar to taču vajadzētu pietikt? Lai nu kā, mana briesmīgsmalkā viesnīca mani gaidīs jau no piektdienas. Tas tā, lai man sāp katra stunda, ko tajā nepavadu

Aizbraukšanas diena, kā vienmēr, pienāk negaidīti, kopā ar to arī muguras traumas saasinājums. Knapi varu izkāpt no gultas un pāvietojos ar grūtībām. Nu kas par neražu! Labi, ka ir fizioterapeits Raivo, kurš māk mani salikt atpakaļ un vēl glīti salīmēt, lai labāk turos kopā. Tā nu krustām šķērsām noteipota, dodos baudīt Kanāriju sauli. Ak, skaistā sala! Mana ziemas pasaka! Biju pēc tās noilgojusies, bet var jau būt, ka man vienkārši pietrūkst vasaras. Pirmsstarta dienas ir laiskas un saulainas, līdzīgi kā laimīgie un apmierinātie Grankanārijas kaķi, zvilnu palmu paēnā un izbaudu katru jauko mirkli. Cenšos nepārforsēt ar skriešanu, jo mugura arvien ir ļoti jūtīga, tomēr svētdienā izmetu garāku līkumiņu, notestējot trases pirmos 10 kilometrus un navigatoru. Vientulība man par labu nenāk, padodos pat šopinga vilinājumam. Vismaz uz kontrolpunktiem nosūtāmās mantas esmu saplānojusi līdz sīkumiem – baterijas tādas, baterijas šādas, pārvelkamās drēbes, dvieļi, dušas želejas un kārumi. Reģistrēšanās dienā uz kilometru attālo expo dodos ar tik pilnu čemodānu, ka to knapi varu pavilkt. Esmu ļoti organizēta un lieliski tieku ar visu galā. 5 somas uz kontrolpunktiem un finiša maisiņš, kurā sabāžu kleitu, peldkostīmu, baseina čības, kedas un kosmētiku.

Rīts, esmu augšā jau 6:00. Vairākas reizes zvana mamma, lai pārliecinātos, ka nenogulēšu svarīgo notikumu. Bet viss labi, uztraukums neļauj man ilgāk gulēt, tāpēc modinātāji ir gluži lieki. Brokastis, pudeļu un sistēmu uzpildīšana – šausmas, mana soma ir neceļami smaga! Tajā iekšā ir 3l dzeramā, 10 lielās želejas, vētras telts, apmetnis, ūdensnecaurlaidīgas bikses un jaka, papildus drēbes, lampiņas, baterijas, telefons, navigators un vēl visādi šausmīgi svarīgi sīkumi. Ārprāts! Kā tad ar tādu lai uzraušas kalnā? Vai arī pirmajā gadā tā bija tik smaga? Mainīt gan tur neko vairs nevaru - lieku plecos mugursomu, sejā smaidu un dodos uz starta vietu Expo Meloneras. Te nu es esmu, izdzīvoju savu sapni, vai ne?

Atlikušo laiku pirms starta pavadu kopā ar vēl 2 latviešiem, kuri piedalās šajā skrējienā Valteru un Anitu. Arī viņu somas ir tik pat smagas, tomēr interesi rada dažu citu dalībnieku aizdomīgi mazās somiņas, vai tik te kāds nešmaucas ar obligāto ekipējumu? Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Jādodas uz starta koridoru. Tiekam izsaukti pa vienam, skan tradicionālā Grankanārijas himna. Šoreiz neesmu tik ļoti aizkustināta kā pirmajā gadā, mans prāts drudžaini tin atpakaļ testa skrējiena bildi. Pirmos 10 km, protams, skriešu bez navigatora. Es tos labi atceros. 100m pēc skrējiena sākuma kāds burzmā aizķeras un krīt visā garumā uz asfalta. Pieceļas ar nobrāztiem abiem ceļgaliem. Auč! Kā viņš tagad skries? Bet viņš tipina vien tālāk. Man tādēļ ir garie legingi, negribu neko savainot. Šermuļi pārskrien vien iedomājoties to nobrāzto ādu. Visi lēnīgi skrien. Bez steigas. Vēl nav karsti, bet skrienas visai smagi, tā sasodītā soma, kā tāds akmens uz kamieša. Deviņos no rīta tūristu geto ir diezgan kluss, tādēļ uz promenādes nav daudz ļaužu, varam skriet netraucēti. Trīs skrienamie kilometri beidzas visai ātri un esam uz ārkārtīgi skaistā akmeņainā krasta. Mēģinu tipināt, jo spēka daudz, tikai diez ko prātīgi tas gan nav. Tukšā, pludmale, kur testa laika nopeldējos un mazs tūristu ciematiņš, tālāk taka uzvijas nelielā stāvkrastā, kas skriešanu padara nedaudz dinamiskāku ar līkumiem un bedrēm starp okeānu un būvlaukumu. Šķērsojam šoseju un pēc smaida fotopunktā, dodamies iekšā tuksnesīgā kailu kalnu masīvā, ainavu izraibina vien skopi krūmeļi un atsevišķi kaktusu puduriņi.

Atceros, ka jāizskrien pa mazu tuneli zem šosejas, lai pie viena vientulīga milzu koka visā tuksnesī nogrieztos pa kreisi kalnā. Tur manas atmiņas par trasi beidzas. Kalns ir tāds kā paliels Ziediņš – ne visai augsts, taču stāvs. Šeit mani panāk Anita un Valters, kurus apsteidzu akmeņainajā krasta posmā. Cenšos turēties viņiem līdzi, apkārt ir arī daudz citu skrējēju, tādēļ pagaidām nevelku ārā navigāciju, skriešu tik tiem citiem līdzi. Vismaz kartē cenšos sekot, kur esam. Man patīk šīs kartes, tik krāšņas un detalizētas. Kādu brīdi patīkami noskrējieni pa grantenēm, līdz sākas ja ne īstā spēlīte, tad vismaz kārtīga iesildīšanās – 500m kāpums. Noskatos kā Anita un Valters nepiespiesti aizskrien pret lēzenu kalnu. Pastaiga viņiem, kā tad! Es varu vien sirsnīgi nūjot. Ja apkārt visu laiku bija pulka ļaužu, tad pēkšņi esmu viena pati un ir jāpievērš uzmanība ceļam. Pagaidām gan iztikšu bez navigatora. Nākas ņemt īsceļu pa irdenu nogāzi, jo esmu aizskrējusi garām pagriezienam, bet drīz esmu uz pareizā ceļa. Mani panāk nedaudz lēnāka skrējēju grupiņa par iepriekšējo. Turos līdzi, sākumā pagrūti, bet lēzenākos posmos allaž pievelkos klāt. Iekrīt acīs Selīna un Ervē, franču pāris, viņi ir draudzīgi, kaut angliski runā tikai Selīna, vispār man viņa atgādina mūsu Cassandru – gara, gaišmataina. Pārējie gan pagaidām ir vien raiba masa sportiskos kostīmiņos – tie skrējēji taču ir tik līdzīgi! so Pirmais kalna gals ir sasniegts un kājas tik priecīgi metas izbaudīt lejupskrējienu, ka piemirstas gaidāmais waypoint1, jeb ieeja tunelī. Esmu iepalikusi un skrienu kopā ar poli, kurš pēkšņi paziņo, ka neesam uz maršruta un pagriezies atpakaļ pazūd. Nopūšos un velku ārā navigatoru. Aha, tunelis, jāmeklē ieeja, jo patiesībā navigators rāda, ka atrodamies uz trases. Pakaušus kasīdami atgriežas arī minētais franču pāris, kaut kas nav riktīgi, ir jāgriežas pa labi, bet tur nav ceļa, nav arī tuneļa. Franči aizlien pa krauju. Nu paldies, es labāk pameklēšu poli, jo viņš ir pazudis, kā ūdenī iekritis, tad jau būs atradis ieeju. Pāri kraujas malai stipri zemāk ieraugu poli, aha, tad ieeja noteikti tur atpakaļ. No kalna nepareizās puses noskrien vēl kāds aizelsies pārītis, sašutuši par pēkšņi pazudušo ceļu, rādu viņiem poļa virzienu, bet šie aiziet pa pēdām frančiem. Meklēju ieeju, līdz lejā ieraugu strautu,  nekādu tuneli gan neredz. Nošļūcu lejā un... nopietni?! Kad tu izlasi, ka būs jāskrien pa tuneli, tu iedomajies tuneli, nevis alu, pa kuru tek ūdens. Taču tuneļa galā redzama gaisma, nemaz jau tik biedējošs neizskatās. Sasaucu vēl pāris ceļotājus, kuri ieeju nebija pamanījuši un ielecu necaurspīdīgi brūnajā ūdenī.

Ūdens ir stindzinoši auksts un es teiktu, tas ir patīkami šajā karstajā laikā. Lai izlīstu cauri alai, gan nākas nedaudz pieliekties, jo tā ir zema, bet drīz beidzas un ceļš turpinās pa tādu kā palielu reni, pa kuru tek ūdens. Eju un priecājos par veldzi, slapjas kājas mani nebiedē ne vismazākajā mērā, jo tulznas dabūt es vienkārši nevaru. Vienā pusē ir stāva klints, otrā stāva krauja, laikam tie, kuri aizlīda pa klintsmalu būs kaut kā te sabiruši iekšā. Ieraugu sev priekšā meiteni, kura balansē uz apmalītes kraujas pusē. „Ko tu dari tur augšā?” izbrīnīta vaicāju. „Negribu slapināt kājas” atbild rumāniete Kristīna. Pierunāju viņu neākstīties un ļauties spirdzinošajam, taču smirdīgajam šķidrumam, jo priekšā taču vēl vairāki kilometri.

Rene vietām ir visai aizaugusi un vietām klints sienas pār to sakļaujas izveidojot īstu tuneli, tomēr kreisajā pusē ir caurumi, pa kuriem ieplūst pietiekoši daudz gaismas. Ūdens ir tā apmēram līdz pusikram. Kustamies visai raiti, līdz izskatās, ka esam strupceļā, jo alas galā ir melna siena. Ak, nē, tā nav siena, tunelis tālāk ir pilnīgi slēgts, tādēļ bez lampiņas neiztikt. Ja kāds cieš no klaustrofobijas, tad šeit viņam noteikti nav īstā vieta. Brienam trijatā, man seko kāds puisis, Kristīna ar lampiņu iet pa priekšu. Mūsu soļi un šļaksti atbalsojas alā, saceļot apdullinošu troksni. Brienam klusēdami, es laiku pa laikam dusmīgi atskatos uz savu sekotāju, jo viņš šļakstās kā negudrs, man jau visa mugura slapja, idritvaikociņ. Ūdens ir atvēsinošs un patīkams, bet pelējums uz alas sienām nebūt neizskatās piemērots peldei. Kāds šo tuneli te ir speciāli taisījis. Vietām tas šķiet izcirsts, vietām kaut kas betonēts. Te, augšā, kaut kādā nekurienes vidū. Laiku pa laikam atdauzu galvu, jo griesti aizvien nav ne pietiekoši augsti, ne līdzeni. Man galvā ir cepure, kas ir visai noderīgi. Ai, apnicis, sāk kāroties saules gaismas. Pa vidu ir kāds lodziņš, kur viens skrējējs sēž ar novilktām botām, nav ne jausmas kāpēc, bet drīz jau atkal pilnīga tumsa. Noķeram palielu skrējēju rindu, sāk veidoties sastrēgums.

Te tā ir - Waypoint 2 - exit the tunnel - tik ļoti gaidītā izeja. Tā ir vertikāla, tāds atvērums uz augšu. Izkāpt nevar ir jārāpjas un jāspirinās. Puiši pieklājīgi stāv un, palīdzību nepiedāvājuši gaida, kamēr izraušamies ārā – es pastumju Kristīnu, viņa pavelk mani. Gaisma žilbina. Saulītē sasēdies krietns skrējēju pulciņš visvisādi čubina savas slapjās pēdas. Mīkstie. Mēs ar Kristīnu skrienam prom. Akmeņains lejupceļš, mana stihija, drīz jau esmu savu kompanjoni aizmirsusi aiz muguras. Taka apmet loku apdzīvotai ielejai un cauri aizaugušiem mazdārziņiem izved uz asfaltēta ceļa. Vienā vietā pat saminstinos, sajūta, ka ejam cauri kāda pagalmam, bet var jau būt, ka biju nedaudz nošāvusi sķērsām. Kristīnu, kura mani lejā panākusi, sagaida kāds jauneklis, vīrs vai boifrends, mirkli paskrējuši kopā viņi ieiet veikalā. Noraugos uz veikalu ar kāru aci, bet slinkums ņemt nost somu un meklēt naudu. Man trakoti vajag zaļo pauzi, jau šļakstīgajā tunelī vajadzēja. Ieraugu vīrieti no Krievijas. O, papļāpāšu krieviski! Bet viņš ir tik nīgrs un nerunīgs, īsts grampijs, nu i’ nevajag ar’.  Aleksandrs no manis attālinās, bet es izmantoju iespēju, kamēr neviena nav blakus, lai beidzot nokārtotu krūmu lietas. Kāds līkums sola gana daudz privātuma vien dažus soļus no ceļa. Notupjos starp sausajiem, dzeloņdrātīm līdzīgajiem krūmeļiem un.. āāāā! Pamats zem manis ar krakšķi iebrūk un es ar pliku dibenu līdz viduklim iekrītu kaut kādā pazemes būvē, laikam vecā pagrabā. Sasodītie ērkšķi! Nu, atvainojiet par piečurāto pagrabu, uzbūvējiet taču pieklājīgu jumtu, bet manas rokas un sāni smeldz tā, ka jākliedz. Lienu ārā, acīs saskrien asaras. Cik sāpīgi! Plaukstas asiņo, jo īpaši kreisā, tā ir pilna ar ērkšķiem. Garākos izvelku, bet tur ir vēl pulka ar kuriem neko nevaru iesākt. Un es pat nedomāšu, kas ir ar citām neapsegtajām ķermeņā daļām. Uzpūšu vien dezinfekcijas līdzekli un saskumusi skrienu tālāk. Labi, ka man ir garie legingi un piedurknes, un, ka ne viens šo visu neredzēja.