Kam tev to vajag?

Kam tev to vajag? Atkal un atkal atgriežos pie šī jautājuma, kad manas domas kārtējo reizi ir aizklīdušas Rojas 24 stundu skriešanas pasākuma virzienā. Tas ir tāpat kā ar kūkām - nu nevajag man viņas, bet vai tāpēc tās tiek patērētas mazāk? No 24 stundu skriešanas esmu atturējusies patiešām daudzus gadus. Gan ne aiz brīvas gribas. Traumas, traumas…. apnicis jau par tām runāt. Lēni un pacietīgi esmu radinājusi savus ceļgalus atpakaļ pie skriešanas, ignorējot apziņu, ka īsti par skrējēju mani vairs nosaukt nevar, jo ķermenis reizēm mēdz “uzmest” pat bez īpaša iemesla. Tomēr, jo labāk es jūtos, jo vairāk man uzmācas visādas neprātīgas idejas, kā, piemēram šī, par 24 stundām. Vai man to vajag - noteikti nē, vai es to varu - visticamāk, vairs ne, vai es to gribu - sasodīts, jā! Un ko jūs man padarīsiet?

2025. gada iesākums sanācis tāds kilometrīgāks kā iepriekš, arī ceļgali beidzot kļuvuši draudzīgāki, kamēr nopietni gatavojos Tenerife Blue trail skrējienam marta beigās. Nu, tur man galīgi nesaiet, bet, tā kā tas stāsts nav ne jautrs, ne interesants, ne par skriešanu, tad pie tā nekavēšos. Vienīgais, ka negribas, lai ziemā sūri, grūti veidotā skriešanas forma ietu zudībā, tāpēc kaut kāds izaicinošs pasākums jāatrod šā kā tā. Kādu brīdi 24 stundu sapnis šķiet tik neprātīgs, ka baidos par to pat ieminēties trenerim Andrim, reizēm mani urda jautājums, vai viņš vispār nenožēlo, ka priekritis manu skriešanas (ne)formu pieskatīt, jo nez cik izplatīti ir gadījumi ar milzīgiem sapņiem un niecīgu varēšanu. Treneris pat nemēģina mani vest pie prāta (kaut kur dziļi iekšā es laikam cerēju, ka viņš to darīs) un pielāgo manu treniņprogrammu gaidāmajam notikumam. Fizioterapeits Jānis, bez kura palīdzības es pat kedas neuzdrošinātos uzvilkt, kur nu vēl skriet, arī neredz nekādu problēmu, tik piesola kā nākas noteipot. Ko lai saka -  varbūt esmu pārāk piesardzīga uz vecumu palikusi? Viss ir ok, nav nekas īpašs, trenēšos un darīšu tās 24h.

Cik nu tur vairs laika atlicis treniņiem, arī tie paši kas ir, reizēm izpaliek dažādu iemeslu dēļ. Kamēr nervozi atvairu domas par to, ka ar šo izgājienu varētu piebeigt savus ceļus pavisam, sāku jo rūpīgi stādīt ēšanas plānu sacensībām - šī lieta man pilnīgi vienmēr 24h skrējienos ir traģiski klibojusi. Treniņos esmu sapratusi, ka 40-45 grami ogļhidrātu 40 minūtēs man ļauj uzturēt visai labu enerģijas līmeni 2-3h skrējienos, šo tad arī grasos ņemt par pamatu. Pēc nenogurstošas testēšanas atrastas arī gardākās un vismazāk vemšanas refleksus trigerējošās želejas. Kaut treneris man ir teicis, ka želejas nav jāgaršo, bet jārij, es atļaušos iebilst. Ir lietas, ko es vienkārši nespēju norīt. Tad nu piedalīties manā aizraujošajā ceļojumā drīkstēs tikai Sis beta fuel un Nduranz nrgy unit pārtikas izstrādājumi. Pēdējā brīdī izmēģinu arī Nduranz sporta dzērienu, kas izrādās gluži labs. Drūmajiem brīžiem izvēlos ātri pagatavojamās nūdeles, kartupeļu biezputru, banānus un zupiņas. Mans ēšanas plāns ir garš un rūpīgi sarakstīts pa minūtēm. Līdzi ņemamais inventārs knapi ievietojas mūsu “gludeklīša” aizmugurē. Tur ir gan telts, gan galds un atpūtas krēsli, milzumdaudz ūdens un pārtikas, dažādi pūšamie un smērējamie pretsāpju un pretnoberzuma līdzekļi, drēbes no -20 līdz +20 grādu temperatūrām. Ār šitādiem pasākumiem nekad neko nevar paredzēt.

Milzīgs atvieglojums, ka Veipa kungs ir piekritis un vispār tiek mani pieskatīt. Viņam šajā pasākumā ir gandrīz tik pat liela loma kā man. Nevaru iedomāties, ka varētu skriet 24h bez atbalsta trases malā. Kā es vispār atcerētos, ka man kaut kas ir jāēd vai ka jāturpina skriet?

Pateicoties salīdzinoši vēlajam startam, sacensību dienas rīts ir nesteidzīgs. Pa ceļam vēl nopērkam ledu un ap vieniem jau nolūkojam piemērotāko pleķīti trases malā, ēdināšanas un žēlabu neuzklausīšanas ofisam, kurā rosīsies Edijs. Vējš stadionā pūš ka aptracis, laiku pa laikam aizraujot citu dalībnieku teltis. Nez, mūsējai kārta arī pienāks? Izvēlamies neuzcelt dibena sienu, nolemjot Ediju 24 caurvēja stundām. Vējam tas ir pa prātam un mūsu telti viņš liek mierā.

Starta brīdis ir aizkustinošs. Saņemu siltus vārdus no dažādām ultraleģendām un jūtos kā atgriezusies mājās. Galvā gan vēl nespēju līdz galam ielocīt domu, kā tūlīt sākšu skriet, bet apstāties varēšu tikai pēc diennakts. Tas taču nav normāli! Starts! Dodos piedzīvojumā. 24 stundas 1.23 km garā aplī. Vai nav aizraujioši!

 Cenšos to darīt pavisam mierīgā komforta tempā un ātri vien sajūtos gluži vientulīgi. Visi kaut kur traki steidzas. Tas viņu bizness. Man - savējais. Saulei arī savējais. Viņa apņēmusies man šo dienu padarīt atmiņā paliekošu. Ir ļoti karsti. Es nevaru ciest cepures, tomēr šodien bez tās doties ceļā neuzdrošinos, vienalga, cik muļķīgi tas izskatās. Pārvilkusi to pār acīm ieurbju skatienu zemē un vienkārši kustos sev pazīstamā ritmā. Sākums allaž ir pats garlaicīgākais, jo tas ir viegls. Vienkārši ieiet sevī un ļaut laikam darīt savu darbu. Laiks šoreiz ir uzcītīgs, man liekas, ka tas iet tiešām ātri. Arī Edijs ir uzcītīgs un želejas es ēdu ar minūšu precizitāti - viss kā pēc plāna. Patiesībā, man ir sajūta, ka es to vien daru, kā ēdu. Pēc divu stundu skriešanas, soļus, kuri man tuvojas no aizmugures, varu jau savilkt ar bildi pirms tieku apsteigta. 2 dalībniekiem tie ir ļoti smagi. Brīnos kā tik ātri var paskriet, triecot kājas pret zemi tik nesaudzīgi, ka tā pat novibrē. Topošajam Latvijas rekordistam Ritvaram to aizrādīt neuzdrošinos, bet Armandam, kurš izrādās Edija paziņa, atgādinu katrā reizē. Kaut kā jau man arī jāizklaidējas. Neviens, pilnīgi neviens neskrien manā tempā, tādēļ šķiet, ka uz kompāniju nav ko cerēt. Jāgaida, kad šie salēnināsies.

Mani apsteidz un apsteidz. Ir kādas dažas dāmas, kuras, savukārt, apsteidzu es. Viņas iet. Es pagaidām par iešanu vēl negribu pat domāt. Kad pagājušas 3 stundas, kas ir mans parastais nedēļas nogaļu garā skrējiena apjoms, jūtu, ka ķermenis izrāda vēlmi mest mieru. Ko nu? Pāriešanai soļos ir par agru, ja priekšā vēl 21 stunda, tādēļ turpinu. Domāju, kā lai novērš uzmanību un atceros, ka startā redzēju vienu ārzemnieku, kuru šo stundu laika vairs neesmu satikusi. Vai viņš būtu izstājies? Edijs saka, ka ne, tepat vien ar mani vienā aplī skrienot, tikai mēs nekad nesatiekamies. Ieņemu galvā, ka man ar viņu jāiepazīstas. Šādi apakšuzdevumi taču palīdz īsināt laiku. Savādi, bet kur gadījies, kur ne, kānādieša sakņupušais stāvs parādās manā redzeslokā un es paātrinos, lai viņu noķertu un ņemtos pildīt savu apakšuzdevumu. Tieši laikā. Man jau sāka piezagties nožēla par dalību šajā pasākumā. Jautājumu man ir daudz un atbildes ir interesantas, vajadzīgi vairāki apļi, lai noskaidrotu, cik ilgi Saimons no Kanādas te grasās uzkavēties, kā viņš uzzinājis par šādu skrējienu, kas viņam patīk Latvijā un tamlīdzīgu mīlīgu, nogurumu kliedējošu informāciju. Tāpat viņam nākas uzzināt arī manu ceļgalu stāstu, jo tas taču ir pilnīgi normāli ultrās - izkratīt sirdi nule satiktam svešiniekam. Saimons žēlojas, ka viņa pārtiku un mantas pūšot pa gaisu vējš. Traki vispār, viņam nav nevienas atbalsta personas līdz. Viņš neko nav dzirdējis par to, kad tieši trasē būs pieejams organizatoru nodrošinātās pusdienas. Laipni aizvedu viņu uz lielo telti, jo kāreiz ne pārāk sen no Veipa kunga dzirdēju, ka tās jau ir dabūjamas. Neražiņa, esmu palikusi bez kompānijas.  

Trasē parādījiess pulks jaunu censoņu - 12h dalībnieki skrien visai enerģiski. Treneris brīdināja, ka tas būšot kaitinošii. Muļķības. Pāris desmiti ļaužu vairāk vai mazāk - man nevarētu būt vairāk vienalga. Man nekas netraucē. Esmu savā dimensijā. Pēc kāda laika, 12 stundas skrienošā Aija ievācas mūsu teltī. Edijam nu ir par vienu aprūpējamo vairāk. Nedaudz vēlāk viņa palūdz manu atļauju. Apsmējos. Iepriekš biju Ediju brīdinājusi, ka ja kāds gribētu ievākties mūsu teltī, tad tā drīkstētu būt tikai Aija. Es iešām nezinu, kāpēc lai kāds gribētu ievākties manā teltī, bet re, viss sagāja. Jocīgi, viņu skrējiena laikā satiku vien pāris reižu. Turpinot riņķot vienītī mans motivācijas līmenis strauji plok. Ko nu? Pagājušas vien 6 stundas.

Par laimi, šī nav vientuļa sala un jau pavisam drīz iegūstu sev jaunu kompanjoni - Džo meitu. Es zinu, ka viņu sauc Elīza, bet nezkāpēc manā prātā viņa figurē tikai šādi. Viņa ir man vairākus apļus priekšā, bet šobrīd mūsu tempi labi saskan un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, cik ļoti šī jaunā ceļabiedre uzlabo manu tempu un skriešanas prieku. Jautri tērgājot noskrienam kopā vismaz 15 kilometrus. Brīnišķīgi.

Piezogas tumsa. Pēc plāna manā ēšanas rutīnā želejas reizumis tiek aizstātas ar īstu ēdienu. Bet tas kaut kā negrib norisināties pēc plāna. Ātri pagatavojamās nūdeles, kuras treniņos šķita viegli notiesājamas, ir īsts pārbaudījums. Jā, garša laba, bet ēšana prasa pārāk daudz enerģijas. Pieveicu vien pusporciju. Kartupeļu biezputra, kas likās ļoti laba ideja, izrādās vissliktākā izvēle - tās struktūra momentā saskubina manu vemšanas refleksu. Banāns nez kāpēc dara to pašu un kaut biju dzirdējusi, ka banāni garšo vienādi abos virzienos, nevēlos to pārbaudīt tieši šodien. Vienīgais, ko es, šķiet, varētu ēst mūžīgi ir ātrās, aplejamās zupiņas. Nu, vismaz kaut kas. Starp citu, kaut kur pazudusi Džo meita. Mēs skrējām kopā un tad pēkšņi viņas vairs nebija. Vai nav savādi? Esmu sašļukusi, bet vēl ķepurojos. Kā tādi atskaites punkti manā ceļā ir allaž apsteidzošie līderi. Esmu jau pieradusi pie aptuvenā intervāla un gaidu, kad jāparādās Sigitas zaļajai mugurai vai Gitas sparīgajiem soļiem. Pa laikam sanāk papļāpāt ar 12 stundas skrienošo Anduli. Ik reizi, kad viņš saka, ka tagad uz brīdi paskries ar mani kopā, man ir riktīgi jāsaņemas, jo viņš stipri pārvērtē manu tempu un es jau nu neizrādīšu, ka man ir par ātru. 

Ir kārtīga nakts. Tumsas aizsegā arvien biežāk daļu apļa, to visnegantāko aiz stadiona gala, ņemos staigāt. Nostaigāt vairāk par to gan vēl neuzdrošinos, kaut grūtums nāk virsū tā, ka ne atkauties. Kamēr manu prātu nodarbina eksistenciāli jautājumi, kā dabūt sevī iekšā želeju un nepāriet soļos vairāk kā uz to mazo gabaliņu aiz stadiona gala, trases tālākajā daļā norisinās drāma ar šāvēju. Kādā no reizēm, kad apbrīnojot palmai līdzīgo ēnu uz ceļa, esmu mierīgi izskrējusi tālo galu, mani apsteidz pavisam satraukusies Gita paziņojot, ka uz viņu tiek šauts. Kaut kas traks! Kāds ar airsoft ieroci apšauda dalībniekus, kā vēlāk vācot baumu drusciņas noskaidrojas, trāpīts ir ne tikai Gitai, un kāds pat dabūjis pa ausi. Tiek izsaukta policija un nākamajā aplī jau redzu mežā gaismiņas - tas tiek pārmeklēts. Tā gan nav policija, tā ierodas krietni vēlāk un mulsi mīņājas pie stadiona ieejas. Šķiet gan, ka ļaundaris jau sen paspējis pazust naktī. Notikums nepatīkams, bet laiks tādējādi tiek īsināts. Bet nu tomēr, kas tam pajolim vainas? Iedomājos, ka patiesi neapmierināts ar mums varētu būt tikai tas saimnieks, pie kura mājas tālajā galā ir laika kontroles ierīce, kas ar griezīgiem pīkstieniem pavada katru garāmskrējēju jau teju 12 stundas. Runājot par 12 stundām, tām tuvojoties es sāku interesēties par noskrieto attālumu un cik tālu, tad esmu no maģiskās 100km robežas. Nav nemaz ļoti slikti, tuvojos 94 kilometriem. No otras puses skatoties, tomēr ir ļoti slikti. Es vairs nevaru un negribu skriet. Gurni ir sākuši sāpēt un labāk jau ar viņiem nepaliks. Man atkal vajadzīgs kāds brīnums, lai no šī stāvokļa izlauztos.

Šādam brīdim esmu gatava, tam man ir sagatavota dažādu motivējošu dziesmu izlase. Neesmu no tiem kas skrienot klausās mūziku. Es to vispār reti klausos, arī sēžot. Bet kā smagais ierocis Mīkstmieša izdzīšanai tā varētu noderēt. Nudien, šis reiz ir viens pareizs lēmums. Pēc 12 stundām iegūstu 4. elpu un ļauju mūzikai mani nest cauri naktij. Miegs man nenāk. Dziesmu izvēle, no labas līdz izcilai. Nekad nebiju iedomājusies, ka “Sasala jūriņa” ir tik skrienama dziesma, vai ka “Time of my life” tik motivējoša. Un “Upes malā” ritmiskais nobeigums mani pat samotivēs kādu apsteigt. Bet tā kā ir nakts un vairāk kā 12 stundas uz kājām - nekas nav tā kā izskatās un ne par ko nav jēgas brīnīties. Mana dziesmu izlase ir ap 3 stundām, to laikā, pēc sajūtām, es lidoju. Šķiet, arī pakāpjos rezultātu tabulā. Tuvojoties rītam pamanu, ka Veipa kungs savā darba vietā ir iesnaudies. Negribas viņu modināt, sagrābstu kādu želeju pati un ceru, ka nedaru to pārāk reti. Sekot līdzi tam ēšanas plānam nav manos spēkos. Veips modīsies, gan jau sakārtos visu. 

Rīts ir pienācis, mūzika beigusies, es jau atkal vēlos šo pasākumu beigt. Nu cik var! Atlikušas taču vēl 9 stundas. Tas ir neaptverami daudz. Arvien uzstājīgāk sāk sāpēt gurni un pēdas. Jā, es beidzot padodos un ļauju sev nostaigāt veselu apli. Kaut kas jādara, es negribu 9 stundas staigāt! Piefiksēju, ka staigāt ir sāpīgāk, bet skriet ir grūtāk. Izskatās pēc sasodītām lamatām. Mēdzu nekautrējoties piesēst teltī, lai kaut ko apēstu vai izdzertu. Brīnos, ka Edijs man to ļauj, bet es tiešām esmu tuvu izmisuma robežai. Es ķeros pie salmiņiem, mēģinu skriet vai iet kopā ar ko vien sanāk. Katrs no ceļabiedriem kaut uz mirkli dod kādu mazu enerģijas drusciņu vai cerības stariņu. Atmiņas izkaisītas, atmiņā palikuši sarunu fragmenti un sejas, bet laika līnijai izsekot visnotaļ grūti. Kādu brīdi paskrienu kopā ar Saimonu, tas ir galīgi pagalam. Vēders viņu nomocījis, nav ne spēka ne enerģijas. Kopā ar Veipa kungu iebarojam viņam kādu vēderproblēmu pulveri, uz ko viņš sākumā negrib parakstīties, bet pēc iedrošinājuma: “Sliktāk jau nebūs”, tomēr piekrīt. Sliktāk nav, bet labāk arī nepaliek. Kādu brīdi īsinu laiku kopā ar Miķeli. Skējiena sākumā viņš vairākkārtīgi aicināja lēkt “ātrajā vilcieniņā”, kamēr naktī, savukārt, to darīju es. Nu, beidzot mūsu tempi ir novienādojušies un varam papļāpāt. Īsti nevar saprast vai mēs ļoti lēni skrienam, vai ātri ejam, vai arī katrs dara kaur ko savu, bet saruna sanāk. Es esmu nogurusi, tik ļoti gribas neraucēti pasēdēt… Ak jā, ir viena vieta, kur to var izdarīt - tualete. Ne jau tās briesmīgās, zilās raķetes, nē, normāla, patīkama tualete telpās, ar iespēju pat nomazgāt rokas. Ir gan jāpaiet gabaliņš nost no trases, bet tas ir tā vērts. Ak, kāda labsajūta! 

12 stundnieki savu sacensību ir beiguši, to vietā stājušies daudz žiperīgākie 6 stundu skrējēji. Man netraucē arī tie. Galīgi vienalga tieši cik ātri tieku apsteigta. Pēc maratonistu pievienošanās gan laikam to ļaužu ir kļuvis vairāk, naktī, liekas, bija tāds kā panīkums. Kad līdz finišam atlikušas vairs tikai 4 stundas, es kaut kā saprotu, ka skriešanas vairs nebūs. Te ir mana spēju robeža. Atliek vien sakost zobus un nočāpot līdz finišam. Tas nekas, iegūstu jau atkal citus īslaicīgos ceļabiedrus, piemēram, Suborina kungu vai Sigitu (citu Sigitu). Patiesībā, pie pašām beigām sanāk nosoļot vienu apli arī ar To Sigitu. Tā arī nesapratu, kāpēc viņa tobrīd vairs neskrien. Varbūt viņa tomēr ir cilvēks? 

Laiks šķietami ir iesprūdis. Vai tiešām tās beigas nekad nepienāks? Skatos kā man veicas ar kilometriem. Visā tabulā esmu 12. No meitenēm esmu 4. un 3. vieta man ir nesasniedzama. Nu, ne jau ka es būtu gribējusi to sasniegt, vai arī, ka es jelkad atzītos, ka man būtu gribējies, vienkārši interesanti. Vecumgrupā esmu 3. Sīkums, bet patīkami, jo tuvāk nāk finišs, jo skaidrāk parādās vēlme to nepazaudēt. Un kad Inga beigās sāk neganti skriet un man pietuvoties, satraucos ne pa jokam, jo ja viņa pienāks pārāk tuvu, man arī nāksies skriet, kaut tas laikam ir pēdējais, ko šobrīd varētu gribēties. Es gan nedomāju, ka to varētu. Sāpes ir nepanesamas. Tie gurni draud izbakstīties ārā pa sāniem. Bet viņa tik skrien un izskatās tā, it kā viņai tas sagādātu neko mazāk kā tīru prieku. Nu kā var uz beigām būt tik daudz spēka? Lai nu kā, laiks ir nepielūdzams un šoreiz tas ir izlēmis beigties. 6 stundu veicēji sāk vemstīties pa kaktiem. Visi, kas vien var paskriet - skrien. Pēdējā aplī pat Saimons panesas garām kā vējš un man atliek tik nodomāt: “Kur tu biji agrāk…” es tā nevaru. Man pietiek. Eju ar numurakmeni ārā no stadiona ar katru soli viebdamies arvien vairāk. Tas viss taču būs jānāk atpakaļ! Neiet arī nevar, ja nu Inga ir man jau uz papēžiem?

Viss! Neticami, var vairāk neskriet! Ne jau nu, ka es pēdējās 4 stundās būtu kaut ko skrējusi, bet nu tomēr. Esmu brīva! Atkrītu mīkstajā atpūtas krēsla un domāju par siltu dušu. Edijs novāc telti. Ar to ir visai jautri - lai dabūtu savas mantas uz mašīnu, tās jāceļ pāri stadiona sētai. Neraugoties uz smago nelietojamības pakāpi, šajā nodarbē nākas iesaistīties arī man. Kāpēc mums ir tik daudz mantu? Beidzot tieku līdz dušai. Tā ir auksta. Burvīgi. Vai ticēsiet, ka man nav nevienas tulznas? Ribas gan ir saberztas, bet tas sīkums. Uzkrāsoju sarkanas lūpas, bišku piekārtoju ligzdā sapinkājušos matus un esmu gatava savam pieticīgā pjedestāla mirklim.

Viesnīcas gultā, velti mēģinot ieņemt mazāk sāpīgu pozu, pārdomāju paveikto. Garmins saskaitījis 166 kilometrus, kas oficiālajos rezultātos pārtop par 163.59. Tā nav liela starpība, biju gaidījusi vairāk. Tas ir kaut kur pa vidu starp manu labāko un sliktāko 24 stundu laiku. Nopietni?! Es nemaz nebiju droša, ka vispār izvilkšu līdz galam. Tad jau sanāk, ka es to varu! Un skrējiens taču bija tik jauks! Vajadzēs to izdarīt vēlreiz. Kas zina, varbūt izdosies sasniegt sen aizmirstus mērķus. 

Foto: Andris Jermuts, Mareks Gaļinovskis un privātais arhīvs.

Starp citu, skrēju es ar šiem legingsvārkiem, garajā ceļā tie mani nepievīla.