Gauja trail - diena izdevusies

Pirms gada ap šo laiku taku skriešanas entuziastus pāršalc vēsts par to, ka Latvijā tiks rīkots pirmais UTMB posms. Ak, burvīgi, bet... diez vai kaut kas mani varētu interesēt vēl mazāk. Kurš gan nav skrējis Siguldā vai Cēsīs? Tajās takās ir nodeldētas neskaitāmas kedas, tur ir skriets gan sacensībās, gan treniņos un iets pārgājienos. Diez vai ir atlicis kaut kilometrs, kas mani varētu pārsteigt.

Tomēr pērnā gada rudenī priekšniekam izdodas mani pārliecināt, ka, ja kaut kas notiek pirmo reizi, tas ir pietiekami īpaši, lai piedalītos. Pēc tam jau tās būs tikai vienas no neskaitāmām sacensībām garum garā sarakstā. Es, sazinkāpēc, pavelkos. Nu, kas man vainas? Tas vājais raksturs, vainoju to. Un priekšnieku. Viņu arī.

Jāatzīst, ka iesākumā šo pat neizceļu kā īpašu mērķi. Gada pirmās puses mērķis ir 24 h Rojā, bet otrās puses - 100 jūdzes TransJeju. Gauja tur pa vidu ir. Pieņemu to kā Jeju treniņetapu. Tomēr, kad Roja ir pieveikta un sākas treniņi takās, sajūtu izmaiņas ne tikai savā fiziskajā formā, bet arī noskaņojumā. Es takās jūtos labi, treniņi Siguldā vairs nešķiet kā soda nometne. Tos izbaudot, pieķeru sevi pie domas, ka uz Gauja Trail raugos vairs ne kā uz krupi, kas jānorij, lai tiktu pie Jeju, bet kā uz aizraujošu piedzīvojumu, ko tiešām gaidu.

Kur gadījusies, kur ne UTMB nedēļas nogale pēkšņi ir klāt, pie tam ar gluži vasarīgiem laika apstākļiem. Piektdienas vakarā pēc darba steidzu uz Cēsīm izņemt sacensību numuru, lai starta rītā ne par ko vairs nebūtu jādomā. Cēsis pārsteidz. Sajūtos kā kādā ārzemju ciematiņā. Viss ir košs, skaists un pilns smaidīgu ļaužu. Uz baltas baznīciņas fona slejas finiša vārti, turpat blakus pa strūklaku draiskojas bērni, bet uz baneriem pjedestālu fonā gozējas nupat laikam Latvijas populārākais taku skriešanas modelis Viktors. Ha, Fox-Pace viņu atklāja pirmie, būs jāuzaicina vēl uz kādu foto sesiju, kamēr nav iekritis kāda iespaidīga zīmola nagos vai nopietni ķēries pie čipšu ēšanas. 

Pie numura izņemšanas esmu tā aizdomājusies, ka nemaz neatpazīstu, ka tos izsniedz šī gada 24h skriešanas čempione Gita. Sapratusi, ka starta pakā ir tikai numurs, krekliņš un kuļķene, pieprasu no viņas bonusā arī apskāvienu - mazums noder.

Nakšņošana ieplānota pie Ingas Siguldā. Pa ceļam kaut kas saiet grīstē. Sāk spiest kuņģi un vilkt uz vemšanu. Nu, nopietni? Kāpēc? Viss taču bija tik labi! Tam ir jābūt vieglam un patīkamam skrējienam! Piezogas panika, bet neko jau īsti mainīt nevar. Lakto vakariņu vietā. Pēkšņi iegūtās atbalsta komandas instruktāža un īsi pēc 22.00 jau dodamies pie miera. Atbalsta komandu man sarunājusi Inga - viņai pašai palīdzēs meita, bet viņas draugs, lai negarlaikotos - man. Ideāli. Līgatnes kontrolpunktā viņi mums piegādās sasaldētas dzeršanas sistēmas un papildus ēdienu atlikušajam ceļam. Nu, ja es vispār ko varēšu ieēst. Ja ne, šīs būs ārkārtīgi īsas sacensības.

Pamostoties jūtos labi izgulējusies, tomēr vēders savus niķus tā īsti nav atmetis. Tomēr es nesatraucos. Man ir vienalga, kā es šo noskriešu, esmu noskaņojusies izbaudīt katru skaisto trases kilometru. Brokastīs puse jogurta un vafele. Pievelku somu jo cieši, lai nav pārliecinoši skaidrs, kas rada diskomfortu vēderā. Kāpēc tā ir tik sasodīti smaga? Ingai ir pulka vieglāka, bet… gan jau saies. Uz starta vietu dodamies ar mašīnu - neies jau kātot lieku kilometru kājām.

Pils pagalmā ir milzumdaudz ļaužu un atmosfēra ir ja ne svinīga tad patīkamu gaidu pilna. Ierodamies praktiski pēdējā brīdī. Pazīstamas sejas, foto, apskāvieni, es tik ļoti gribu doties ceļā - dodiet šu’ tās takas! Starta koridors strauji piepildās, laika atskaite un tad jau Diņķim skanot varam doties piedzīvojumā.

Sākums ir uz leju un ātrs. Es, savukārt, esmu gana dumja, lai skrietu pilnā galvā. Biju tak izlēmusi tā nedarīt. Nu, bet, sieviete, vai tu šo dari pirmo reizi? Kaut kāds bara instinkts. Bet ir skaisti - saules nav, šur tur manāma migla un gaiss ir ārkārtīgi mitrs. Nav jau nekāds brīnums, naktī pamatīgi gāza un šitādā agrumā ir jau visai silti. Gaujas tilts, Gūtmaņala, tunelis zem šosejas, pļāpas ar Gunu. Nospriedām, ka ļoti sen neesam skrējušas vienās sacensībās. Guna Sprūde man vienmēr asociēsies tikai ar ļoti lieliskām lietām - TDS tālajā 2015.gadā un pārgājienu pa Monblāna apkaimi pirms tā. Guna ir sasodīti stipra un kāpumā uz Turaidu viņa mani atstāj stūķī. Tas nekas, mīņājoties kalnā kāpēju rindā, sanāk pārmīt dažus vārdus ar lielisko Ivetu Šķiņķi. Kad beidzot izaugšu - gribu būt kā viņa! Iveta nudien iedvesmo! Dainu kalnā atkal var nodoties negantai tempa pārķeršanai un paralēli pļāpāšanai ar nejauši sastaptiem paziņām, jo kāpēc gan domāt par sekām tik agri no rīta?  

Tik skaistas takas! Tiešām bauda pa tām līkumot. Vēders īpaši sadarboties nevēlas, bet marmelādes batonus viņam nākas ņemt pretī regulāri. Temps aizvien ir par augstu, bet man pagaidām viss patīk. Siguldas apli ir vienkārši jānoskrien, lai sacensības beidzot var sākties pa īstam. Vienīgā patiešām gaidītā lieta šeit ir Bobsleja trase, jo tajā taču mūs ielaiž paskraidīt tikai pa šādiem lieliem godiem. Īsi pirms tās atkal satieku Gunu un varam pieveikt šo atrakciju kopā. Ai, šis ir jauki, pie pašas augšas uz mirkli iešaujas prātā doma, vai vispār būtu iespējams uzkārpīties augšā, ja trasi klātu ledus, kā ziemas sezonā? Kas tās par muļķībām?

Guna strauji atraujas un pazūd tālumā. Savādi, es tak neesmu nemaz ļoti lēna. Aizdomājusies palaižu garām pagriezienu, kas ieved atpakaļ takās, labi, ka ātri attopos, bet pamanu, ka jau samērā ātri ciešā skrējēju plūsma ir ļoti izretojusies. 

Mazais puskāpiens uz Siguldas slimnīcu nozīmē vien to, ka tuvojas šī posma saldais ēdiens - Ziediņš. Pirms tā, saprotama lieta, jānotenterē lejā pa Pilsējas trasi. Tajā mūs tirinoties sveic divi atbalstītāji piepūstos dinozauru kostīmos. Nja, nez cik laba redzamība ir šādā tērpā un ja gadās paklupt stāvajā kalnā, tāds dinozaurs noripo līdz pašai lejai, vai viņam vēl ir iespēja pa ceļam savākties? To nenoskaidrojusi, dodos tālāk. Pie Ziediņa divi poļi paceļ galvas un neticīgi noelšas. Spraucos viņiem garām pie sevis smīnēdama: ”Ierijiet nu, plakano Latviju, vieglo akmeņu tīkotāji!” Apzēliņ, vēl nekad šis kāpiens nav bijis tik jautrs! Atbaistītāji klaigā, rībina un trokšņo kā nu mācēdami. Kaut negribas lieki šķiest enerģiju, reizēm tomēr paceļu galvu, lai ieskatītos jauko ļaužu sejās un plakātos. Nē, es neko nevaru paspēt izlasīt, vai arī tādā slodzē nespēju uztvert informāciju. Tik un tā paldies! Šis ir tik uzmundrinoši! Samulstu vien pašā augšā, kur pēkšņi stāvais kāpiens pa trepēm tiek aizvirzīts no tām nost, gandrīz vai jāmetas četrrāpus, lai noturētos. Uzkāpusi augšā nokļūstu kontrolpunktā, kur saprotu, ka nekas jau nav beidzies. Tualetes pauze, neveiksmīgi kolas meklējumi, un sistēmas uzpilde. Nevar daudz kavēties, bet pēc šāda forsēta kāpiena grūti savākties un atsākt skriet. Te, otrpus kontrolpunktam, arī būtu noderējuši kādi jautri dinozauri vai plakāti.

Pārāk ilgi nevaru ieiet atpakaļ ritmā. Aiz Siguldas pils saņemos ietūcīt vēl vienu marmelādes batonu. Tas palīdz. Kaut kādi nebeidzami trepju ceļi augšup un lejup, ik pa laikam aizrautīgi atbalstītāju pulciņi, līdz beidzot esmu ārā no Siguldas pietiekami plakanā takā un skrienu kā pieklājas. Kilometri mainās gana ātri, bet taka diez ko ne. Kaut kādi garlaicīgi laksti. Jūtos gandrīz vai viena, ļoti reti kāds apskrien mani vai otrādi. Tuvojoties kontrolpunktam, situācija mainās un pēkšņi atkal uzrodas gan 

apdzinēji, gan apdzenamie. Taka ievijas egļu mežā un apaug ar zaļām, mīkstām sūnām. Ak, šī izskatās pēc pasaku grāmatas ilustrācijas. Skrienu kā sapnī. 

Kontrolpunkts Ratniekos atmodina. Jāņemas ēst, pildīt sistēmu un beidzot sadzerties arī kolu. Nekas neizdodas ātri. Kaut ko muļļājos un pati uz sevi dusmojos. Kas ar mani noticis? Vai es vairs nemāku uzvesties kontrolpunktos?

Tālāk ceļš ir ļoti skrienams, bet es tipinu pārmēru nīkulīgi. Nu, varbūt ne tik vārgi kā tas ārzemnieks, kurš slāj pa ceļu skatoties kaut kādus video telefonā, pilnā skaļumā. Nopietni? Ja man būtu dūša lieku reizi novērst acis no savu kedu purngaliem, es labāk skatītos apkārt. Te tomēr smuki. Man vajag saņemties. Kad taka atkal aizvedusi līdz upei nolemju pārmaiņas pēc apēst SIS cepumu. Treniņos tas izdevās lieliski, bet nu, esmu galīgi iestrēgusi. Ne to tiramisu brīnumu var sakošļāt, ne norīt, tas pieķepina muti un apgrūtina elpošanu. Kaut kāds stulbums. Mocu iekšā pa mazam kriksītim, brīžiem pārejot soļos. Kāds vīrs smieklīgā cepurē, piesaista manu uzmanību, jo visu laiku ar viņu maināmies. Varbūt pienācis laiks papļāpāt? Tas izrādās korejietis, atbraucis pāri puspasaulei tikai dēļ šī skrējiena. Viņš nav ļoti runātīgs, bet man pietiek, pēkšņi saņemu enerģijas lādiņu un traucos prom, lai viņu vairs nekad nesatiktu. Gan jau, ka cepums, kurš beidzot atbrīvojis manas augslējas, ir iedarbojies. Skrienu kā lielā, maršruts ir izvedis uz asfaltēta ceļa un es sāku apsteigt tik daudz ļaužu, ka sajūk skaits. Neviens asfalts gan nav mūžīgs tādā taku skrējienā, tomēr kādu laiku, pirms tiekam ievilināti Līgatnes līčloču taciņās, skriešana vēl ir labu labā. 

Pēdējais skats uz Gauju un - aiziet, mežā iekšā! Esmu pārsteigta, cik ļoti izbaudu šo posmu neraugoties uz to, ka tas ir līkumains, paugurains, dubļains un vēl dāsni izdaiļots ar kritušiem kokiem. Tas ir aizraujošs! Nav šaubu, ka organizatori ir vēlējušies mums parādīt katru niecīgāko Līgatnes upes iežu atsegumu, sabūvējot 

pār to neskaitāmus tiltiņus. Vienā līkumā pamanu pazīstamu muguru un nolemju apsveicināties, bet čalis tieši tajā brīdī pagriežas no takas pačurāt. Ai… neveikls brīdis. Un vispār - nav vienlīdzīgi apstākļi visiem, man ir jālien sazin kur slēpties, jo ja es šādi izdarītos, par mani noteikti neviens neko labu nepadomātu. 

Turpinu pa taku, kas nespēj mani atstāt vienaldzīgu. Skrienu ar muti vaļā un priecājos, pat ja brīžiem ļoti jāsalēninās vai jāslīd. Nu labi, šo posmiņu mēs ar Ingu iepriekšējā nedēļā bijām nedaudz izlūkojušas.  Tā ka pārsteiguma moments izpaliek. Kad sasniegtas kāpnes, kas ved uz skatu laukumu, no kura paveras glīts skats uz Papīrfabriku, ir skaidrs, ka kontrolpunkts ir tuvu. Vēl mazs līkumiņš un jau atkal pulka ļaužu, liels troksnis un Gunas apskāviens. Viņa jau dodas tālāk.

Kur ir atbalsta komanda, kas īsti man jādara? Pieļauju muļķīgu kļūdu - apsēžos. Likās, ka tikai uz brītiņu, kamēr apēdīšu marmelādi, taču liekas, ka sēžu tur mūžību. Sasaldētā sistēma gan ir tīrais vinnests. Kamēr ēdu, turu to klēpī un tā ir lieliska atvēsinoša komprese maniem ceļgaliem. Pēc tam, uzlikta plecos tā piespiežas visai mugurai, to efektīgi dzesējot. Arī stindzinoši aukstā ūdens malki, kas lēni kūstot top man pieejami, ir zelta vērti. Pirms doties tālāk piepildu vēl 2 mazās pudelītes ar kontrolpunktā pieejamo sporta dzērienu, man ir pamatotas aizdomas, ka vajadzīgs alternatīvs enerģijas avots, katram gadījumam. Galu beigās, visa tirināšanās ar pudelēm un marmelādēm ir prasījusi veselas 15 minūtes. Tā iet, kad vispār nav plāna kā rīkoties kontrolpunktos un man, pilnīgi godīgi, tāda tiešām nebija. Plus, atbalsta komandu nebiju noinstruējusi neklausīties manās pļāpās, bet dzīt prom trasē. Laba mācība priekšdienām.

Nākamais posms sākas ar kāpienu un nav uzreiz obligāti jāskrien. Augšā, kad var laisties skriešus, atklājas sasaldētās sistēmas vienīgais trūkums - tā diezgan sāpīgi dauza muguru. Pie kapiņiem pamanu kādu sagurušu nīderlandieti un prasu kā šim

patīk pasākums. Viņš apstiprina, ka patīkot gan. Pārjautāju, kāpēc tad to nevar redzēt viņa sejā un, smaidu pretī saņēmusi, laižos skriešus. Uh, pēkšņi uzradusies enerģija! Tālāk viss patīk. Meža ceļš laiski vijas, tā arī neko pārmēru aizraujošu man nerādot, līdz - hopā, esmu pie slepenā bunkura ieejas. Apžilbusi no saules, bunkurā jūtos diezgan dezorientēta. Ā, te tomēr ir kaut kādas bultiņas. Aiz kārtējā pagrieziena uzskrienu tūristu grupiņai. Apstulbusi apstājos, jo viņi aizseguši bultu. Viņi skatās uz mani, es uz viņiem. Mulso brīdi pārtrauc meitene no grupas, lēni pastiepjot pirkstu skriešanas virzienā. Ak, paldies! Slāju tālāk, bet šis mirklis ļoti iespiežas atmiņā. 

Ārā liekas, ka saule palikusi pārāk spoža. Laiks arī man uzlikt galvā kādu neglītu cepuri. Tās es pagalam nevaru ciest, bet saules dūrienu jau nevienam arīdzan nevajag. Pagarš grantenes gabals, kurā, ļoti piespiežoties, cenšos izlikties par skrējēju. Nav nevienam te padomā mūs ilgi lutināt ar plakaniem ceļiem. Mežā iekšā un uz upi prom. Kaut kā karsti. Visur, kur taka pieved ērti pie ūdens, piesmeļu savu spaiņcepuri un maucot galvā ļaujos atvēsinošai šaltij. Upē ir dzīva satiksme. Pa to peld gan, pēc skata nopietni laivotāji, gan izklaides tīkotāji dažnedažādos plostos, skaļi kliegdami krācēs. Kaitinošs troksnis. 

Priekšā manu sievietes siluetu dzeltenā tērpā. Tas ir pulka interesantāk. Izlemju ķert ciet. Lai ir kāds uzdevums un mazāk gribas pāriet soļos. Taka aizved prom no Gaujas un sāk likties mokoša. Tā ir mīksta un pauguraina, arī diezgan aizaugusi. Kempings vietā, kur pārliecinoši sākas Amatas taka, pienāk ar gavilēm un zvanu skaņām, bet nedod nekādu iespēju saprast, cik tālu ir līdz Zvārtes ieža kontrolpunktam. Nez kāpēc neesmu paturējusi prātā šim posmam atvēlētos kilometrus. Vai tas ir svarīgi? Kas vispār ir svarīgi? Laikam jau ēst, jo negribas šo piedzīvojumu pārvērst nebeidzamā pastaigā. Un dzert, jo maniem nierakmeņiem brīvdienu nav, tie uzglūn katrā reizē, kad gadās muļķīgi dehidrēties. Esmu iztukšojusi abas sporta dzēriena pudelītes un ķeros klāt marmelādei. Bāc, neiet iekšā! Zelēju pa mazam gabaliņam, gan jau tas arī skaitās. Līkums aiz līkuma, pakāpieni un noskrējieni, līdz priekšā atkal ieraugu dzelteno stāvu. Ha, biju par viņu jau piemirsusi!

Tā izrādās vēl viena Dace, un bonusā pie šīs tikšanās gluži vai no zemes mūsu priekšā izaug fotogrāfs un ņemas knipsēt. Tātad civilizācija nav tālu. Pavisam drīz jau ieskrienam kontrolpunktā.

Tā - jāpiebeidz iesāktais marmelādes batons, jāuzpilda sistēma un jānodrošinās ar sporta dzēriena rezervi. Bet nu, es tiešām būtu gribējusi tur uzkavēties mazāk. Tas krēsls, tas pilnīgi aicināja piemest tur smago galu! Pēc iziešanas no kontrolpunkta, vēl uzdodu standarta jautājumus kādam taku nogurdinātam kanādietim un, vaigus piepūtusi, ņemos skriet.

Nu, gribējās gan! Kārdinošais pagrieziens uz granteni atklāj žēlastību nezinošu augšupceļu. Mirkli patirinājusies, izlemju labāk dūšīgi soļot. Pēkšņi sajūtos šausmīgi vientuļa. Pie kontrolpunktiem un citur, tik daudziem ir savi atbalstītāji, kas braukā līdz un uzmundrina. Man tik ļoti sagribās dzirdēt kaut ko no Veipa kunga, kaut vai tradicionālo: “Skrien, davai” vai: “Nečīksti!”, ka asaras saskrien acīs. Jā es zinu, ka viņs šodien tiek tikai uz finišu, bet es jau skaļi šņukstu. Ja ar emocionālu drāmu būtu par maz, ir sākuši neizturami sāpēt kvadricepsi. Tā, ka katrs solis ir, godīgi sakot, ciešanas. Ko tā? Par maz laika pavadīts svaru zālē? Būs kaut kā šim vēl bik jāpieķeras pirms Jeju. Negribētu attapties simtjūdžnieka vidū ar nelietojamiem kvadricepsiem. Es tam, jeibogu, esmu par vecu. 

Tipinu garām dīķim, kurā gozējas kaut kas līdzīgs… jahtai. Paga, ko? 

Jau labu laiku mainos ar kādu poli. Šim kājas neesot vairs lietojamas. Nu, tā šitādās takās mēdz gadīties. Bet bezrūpīgas sarunas nedaudz novērš fokusu no sāpēm, un

vismaz lejupceļos un pārliecinošās taisnēs var saņemties patipināt. Polis ik pa laikam sasparojas un mani apdzen. Sāku viņu saukt par poļu zombiju, jo teju katrā reizē viņš paziņo, ka taisās mirt. Nu, gluži kā tāda Mirttante. 

Līkumojošas taciņas vairs neiepriecina. Strauta šķērsošana bez tiltiņa galīgi saērcina, taču pēc mirkļa griežos atpakaļ, lai piesmeltu savu neglīto spaiņcepuri ar tik ļoti nepieciešamo veldzi. Tomēr tas, ka tagad esmu galīgi slapja, mani sadusmo uz līdzenas vietas. Eh! Es laikam gribu mājās! 

Nupat klāt ir arī tie leģendārie Cēsu kalni. Kārpos augšā vienā, pēc tam otrā, un tur jau ir skaidrs, kur atrodos - lai nokļūtu pēdējā kontrolpunktā, ir jāuzskrien Ozolkalnā. Tikai mazs āķis - es jau esmu Ozolkalnā, ir jānoskrien lejā un tad atkal augšā. Kaut kā nesmuki. Gāzelējamies lejā kopā ar poļu zombiju. Augšā jau arī nevar pa taisno, jāizlokās vēl cauri mežam jo tur ir sazin kāda apskretusi, veca kamanu trase noteikti jāaplūko. Nu, paldies! Viss besī. Beidzot pēdējais stāvais kalna gabaliņš. Fanu pulciņš nenoguruši bungo un sauc kaut ko, droši vien, jauku. Es viņus neredzu. Nav īsti spēka pacelt acis. Poļu zombijs laikam ir par mani ātrāks. 

Nevaru vien gana atsēdēties kalna galā sasniegtajā kontrolpunktā. Tērzēju ar paziņām no brīvprātīgo palīgu vidus, fotografējos un relaksēti dzeru kolu. To iepildu arī vienā no pudelītēm. Ja tie ir vienīgie ogļhidrāti, ko varu šobrīd dabūt iekšā, tad labāk, tiem būt pa rokai arī galīgā nestundā. 

Atlikuši 9 km. Kaut kā tuntulēju lejā pa kalnu, brīnoties par to, cik ļoti sāpīgs un stīvs mans ķermenis var būt. Neiedomājami. Necik ilgi gan brīnīties nesanāk, Cēsu kalni vēl nav teikuši pēdējo vārdu. Kad sasniegta kartējā kalna pati spicīte, paveras itin pretīgs skats, kur atkal jānoskrien tā zemāk, lai varētu uzrausties tā augstāk. Ai, vienalga, katrs solis mani tuvina finišam. Galvā skan: “Uz karātavām soļojam” no “Vella kalpiem”. 

Tuvojoties kalna galam mani panāk Pēteris Cābulis. O, kaut kas jauns, ar viņu kopā es neesmu skrējusi precīzi nekad. Kāds atbalstītājs jautri vaicā Pēterim no kalna gala kaut ko, kas, precīzi necitējot, izklausās apmēram: “Novērtējiet pakalpojumu Gauja Trail…”  Uz ko Pēteris atbild ar izteiksmīgu: “Tfū!” Visi sasmejas, bet es esmu ieguvusi ceļabiedru uz atlikušajiem kilometriem.

Būt par manu ceļabiedru ultras pēdējos kilometros, lielākoties, nozīmē žēlabu uzklausīšanu un lamu vārdu pieciešanu. Jo esmu nogurušāka, jo nepieklājīgāka. Apspriežam arī dažādus nākotnes plānus un tas kaut kā liek laikām ritēt ātrāk. Respektīvi - mēs aizvien esam lēni, miksējot skriešanu ar iešanu, taču neesam iesprūduši laikā. Man liekas, Pēterī ir vairāk dzīvības nekā manī, tomēr pat pēc uzstājīgiem skubinājumiem, viņš mani tomēr neatstāj. Tas labi, es šobrīd noteikti ļoti iegūstu, no tā, ka man ir kompānija. Es sevi tik ļoti nespiestu vietām tomēr paskriet, ja būtu viena. Un es pati neiedomātos, ka var izliet liekos dzērienus, ja noteikti zinu, ka līdz finišam tos vairs nevajadzēs.

Atlikušo kilometru kļūst arvien mazāk. Nekas gan neliecina par pilsētas centra tuvošanos. Tepat, reizēm pāris soļus pa priekšu, reizēm pa aizmuguri, skrien arī poļu zombijs. Kaut gan “skrien” laikam būtu pārāk skaļš vārds tam pārvietošanās veidam. Kaut kā klimperē, plati kājām. Bet, kurš gan šeit šobrīd izskatās pēc skrējēja? Tie visi jau sen ir finišā.

Finišam es noticu vien tad, kad ieraugu Cēsu pili. Ok, tur necik tālu vairs nav. Kāds laipns pretīmnācējs paziņo, ka atlikuši vien 50 paši pēdējie šodienas pakāpieni. Sajūk skaits, lai saprastu, tas bija melots, vai nē. Ak, tiešām, aiz baznīcas atklājas finiša vārti un nesos tiem pretī skaļi gavilēdama. Ir! Beidzot ir galā! 91km šajās brīnumjaukajās takās pieveikts 13 stundās un 19 minūtēs. Eh, biju rēķinājusi, ka man vajadzētu iekļauties 13 stundās, nu, bik pārsniedzu, nebija ko tik ilgi pa kontrolpunktiem tusēt. Ieraugu pūlī Veipa kungu. Viņš ir nokavējis manu finiša mirkli. Bet par to sarunājis ar DJ Žani uzlikt man vienu jautru dziesmiņu. Mīlīgi. Tieku arī pie foto ar dīdžeju.

Sabrūku uz soliņa skvēra malā. Īsti nezinu, ko tagad gribas - ēst, vemt vai dušā. Laikam jau karstā dušā, bet tāda burvīga ekstra, diemžēl, nepienākas tiem, kuri nejēdz finišēt 12 stundu laikā. Neražiņa. Esmu briesmīgi slapja un smirdīga. Nosēdējusies uz soliņa, līdz drebuļiem, saņemos drosmi un, ar Veipa kunga palīdzību, tieku līdz mašīnai. Tomēr neapvemjos. Vispār - diena izdevusies!

Foto: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Jānis Zilvers, Jānis Spurdziņš, Daiga Kalniņa aun, protams, Veipa kungs

Smukie skriešanas svārki un tops: Fox-Pace