24h Roja - Skrējiens pa visai plānu ledu

Cik reizes ir jānoskrien 24h sacensības, lai būtu gana? Būšu godīga, man jau uzreiz pēc pērn finišētā Rojas 24 stundu izaicinājuma bija skaidrs, ka es to darīšu vēlreiz. Tātad, ar 4 reizēm nepietiek. Biju pārliecinājusies, ka manas kājas aizvien ir spējīgas tolerēt 24 stundas uz asfalta, bet rezultāts, par ko sapņoju jau no neatminamiem aizlaikiem, ne tuvu vēl nav sasniegts. Uzdrošinos atzīties trenerim un arī pāris kolēģiem, nu, tā lai nav atpakaļceļa, ka, patiesībā, ļoti, ļoti vēlos noskriet tos maģiskos 200km. Andris pieklājīgi noklusē, ka cerību nav. Vai viņš tiešām domā, ka tas ir reāli? Bīstos pārjautāt. Bet no otras puses - tos 200km jau pēdējā laikā skrien visi, kam vien ir kedas, kāpēc lai tā nevarētu būt es? Man taču arī ir kedas.

Lai viss nebūtu ne viegli, ne vienkārši pēc kārtīgi noslimota novembra, decembrī man piemetas nierakmeņu liksta. Šai sodībai es jau pāris reižu esmu gājusi cauri un zinu, ka tas nozīmē diezgan riebīgas ciešanas nenosakāma laika posma garumā. Manā gadījumā šī dēka izstiepjas līdz pat februāra vidum un šo mēnešu laikā skriet es īsti nevaru. Tik vien kā 5 km nedēļā cenšos notipināt, lai mani ceļgali neaizmirstu kam viņi tādi ir paredzēti. Iesākumā gribas krist izmisumā, tomēr savācos, ņemos pacietību un izlemju, ka ja nevaru 2 mēnešus skriet, darīšu visu, ko vien mans ķermenis atļaus sporta zālē un sakārtošu savus ēšanas paradumus. Šķiet, nekad vēl laiks nebija vilcies tik lēni, taču pēc 12. februāra, kad pēdējā operācija beidzot ir aiz muguras, ar neviltotu prieku metos iekšā treniņprocesā. Nekas daudz jau nav palicis - vien 14 nedēļas. Ar to būs jāpietiek. 

Atsākot skriet, protams, sastopos ar jauniem izaicinājumiem, pulss augstāks, ceļgali tā kā bija pieraduši jau slaistīties pa sporta zāli un galīgi nav mierā ar sniegabiezeni uz trotuāriem, taču kopumā sajūtas ir labākas, kā biju gaidījusi pēc tāda pārtraukuma. Veiksmīga izrādījusies arī ņemtne ar ēšanu un olbaltumvielām, ja sākumā likās, ka nekas īsti nemainās, tad visai drīz liekie kilogrami nokūst ātrāk par riebīgo sniegu ceļmalā un sāku ne tikai justies, bet arī izskatīties kā skrējēja. Hmm, varbūt saies?

Maija beigām tuvojoties, treniņi sāk stiepties arvien garāki, taču dodos tajos ar prieku, nenogurusi testējot dažādus ogļhidrātu iedabūšanas ķermenī veidus un produktus. Šīs sacensības taču ļoti lielā mērā ir par ēšanu - kas var ēdienu norīt un arī sevī  paturēt, noteikti tiks tālāk par to, kurš bezspēkā vemstās pa stūriem. Tā, kā zināms nav mana stipra puse. Vai man vispār ir stiprā puse? Viena droši vien ir - esmu neatlaidīga, vai spītīga, vai arī vienkārši dumja - man kaut kā padodas izturēt tās briesmīgās sacensības līdz galam, pat ja no tā pēcgalā nav lielas jēgas. Un vēl man ir Veipa kungs - vienpersoniska atbalsta komanda, kas izcili tiek galā ar saviem uzdevumiem. Šoreiz gan mana atbalsta komanda būs divreiz lielāka. Rīta pusē Edijam pievienosies mana dubultkolēģe un draudzene Daiga, viņai šīs būs pirmais tāda veida pasākums. Man liekas, ka iespaidi no 24 stundu sacensību pēdējās trešdaļas varētu būt visai krāšņi.

Jebkura gatavošanās reiz beidzas un nākas stāties pretī izaicinājumiem, esi tu gatavs vai nē. Man liekas, ka esmu. Vismaz gatavāka kā parasti. Iepriekšējās dienas vakarā gan, kā jau mana vecuma cilvēkam pienākas, dodos uz ballīti, pirms tam dabūjusi maģiskos teipus no lieliskā fizioterapeita Jāņa Lāča, kurš jau kopš pēdējās operācijas pieskata manu fizisko formu. Ballīte, mantu krāmēšana un stress - pagulēt sanāk knapi piecas stundas. Nekas, saies, miegs ir pārvērtēts. Mana galvenā raize šajā sakarā - lai sacensībās neaizmieg Veipa kungs. Jo ja es izlaidīšu kādu ēdienreizi, viss var saiet grīstē.

Sacensību rīts ir haotisks, un Rojā ierodamies 2 minūtes pirms reģistrācijas laika beigām. Ar nākamā Latvijas čempiona Armanda palīdzību, milzīgais mantu vezums tiek nogādāts atbalsta zonā trasē un, spītējot vējam, mudīgi uzslieta telts. Steigā ģērbjos, skaidroju Edijam kur kas iekrāmēts un kas man vispār ir līdzi. Saraksts ar ēšanas plānu tiek pielīmēts pie galda un 2 minūtes pirms 15:00 nostājos uz starta līnijas. Nepaspēju ne nobīties, ne iesildīties. Aiziet! Priekšā 24 stundas piedzīvojumu! 1.234km aplī!

Sākuma tempu esmu ieplānojusi uz 6:30-6:40 min/km. Tas ir mans jaunākais komforta temps, kurā pulss ir pieklājīgs un pašapziņa arī pārāk necieš. Atskaitot gājējus, liekas, ka visi citi skrien par mani ātrāk. Es pazīstu savu ķermeni, man nav jēgas skriet ātrāk. Ignorēšu viņus visus. Es sacenšos tikai ar sevi. Izbaudu savas jaunās kedas. Apžēliņ, tās ir tik atsperīgas! Nopirku trīs nedēļas atpakaļ un muļķīgā kārtā tās šķiet pusizmēru par mazu. Kādēļ skriet ar kedām, kas ir par mazu? Izklausās pēc varen dumjas izvēles 24h distancei, taču mani ceļgali, kas sākumā bija ļoti skeptiski un visādi pretojās šīm Hoka Match6, beigu galā tās atzina par tik ļoti labām, ka treniņos varēju iztikt bez ortozēm. Pat ja sacensību gaitā, kedas pēdu dēļ nāktos mainīt, es būšu sataupījusi ceļgalus vismaz uz kādu laiku un tas man ir ļoti svarīgi.

Kādēļ laiks iet tik lēni? Pagājusi tikai stunda, esmu veikusi 7 apļus un esmu 26. pozīcijā. Tas neizskatās smuki, jo no 36 startējušajiem, mana vietiņa uz tablo, šķērsojot laika skaitīšanas paklāju, iemirgojas ļoti tuvu apakšgalam. Tas nedaudz mulsina, bet tas ir precīzi pēc plāna. Citi steidzas. Nav mana darīšana. Pūš tiešām spēcīgs vējš un man salst. Pulss ir augstāks kā esmu pieradusi redzēt treniņos un nevaru saprast iemeslu. Tā gan ir mana darīšana. Bet es tur neko nevaru ietekmēt. Ēdu un dzeru pēc plāna. Cepuri dziļi pāri pierei uzmaukusi, atbrīvoju seju no emocijām un zemē ieurbtu skatienu pārvietojos laikā. Vienīgais, kas mani iztraucē ir biežās tualetes pauzes. Raizēs par savām nierakmeņu likstām dzeru vairāk kā parasti un attiecīgi zaudēju laiku apstājoties pat 2-3 reizes stundā.

Mans ēšanas plāns ir grandiozs, protams. Tas nekas, ka līdz šim pilnīgi vienmēr esmu izgāzusies, galvenokārt, šajā aspektā. Nē, es neņemu pierē - esmu trenējusies stūķēt māgā garajos treniņos. Ieplānoti 80-90 grami ogļhidrātu stundā, neatstājot sev īpaši daudz iespēju garšu vai ēdienu variācijām. Pirmās 3 stundas SIS neitālās garšas želejas, tad Nduranz 90 dzēriens. Uz vakarpusi pievienojas makaronu, aplejamo zupu, kā arī SIS marmelādes un kafijas opcijas. Tas arī viss. Kas gan varētu noiet greizi? 

Sākumā šķiet, ka pilnīgi nekas. Lēnām ceļos rezultātu tabulā, degvielu uzņemu pēc pulksteņa. Edijs sākumā bišku putrojas nosaukumos un neatsķir elektolītus no ogļhidrātiem, bet aplis ir īss, visu var izlabot. Esmu pilnīgi iegājusi sevī un parastās vēlmes komunicēt ar citiem skrējējiem man vienkārši nav. Trase, ja neskaita pretīgo vēju, ir absolūti burvīga. Tā smaržo pēc ceriņziediem un saulē sasilušām priedēm. Es nudien nezinu, vai ir kāds aromāts pasaulē, kas šos divus var pārspēt. 

Pagājušas 4 stundas. Tā ir kā robeža - tālāk šogad es skrējusi neesmu. Mans treneris kaut kādā bezsirdības brīdī bija ielicis plānā tik garu treniņu. Toreiz 4 stundu laikā pieveicu 36km, šodien - tieši tik pat. Pēc treniņa, protams, varēju uzreiz mesties augšpēdus gultā, bet šodien… man priekšā ir vēl 20 stundas!!! Paga, tas galīgi nav labi. Pēdas tā kā sāk īdēt, un arī mugura jūtas dīvaini, ceļgalos arī atbalsojas nogurums, kā vēl 20 stundas? Vai tas vispār ir iespējams? Jā, es zinu, ka esmu to darījusi jau iepriekš un zinu arī to, ka, pa lielam, pēc 4 stundām trasē parasti viss sāk lēnām iet uz leju. Esmu 19.pozīcijā, bet tas nav bijis atkarīgs no manis. Daži vienkārši bija uzsākuši pārāk ātri.

Nākamās 2 stundas kļūst arvien grūtākas, bet ne man vienīgajai. Rezultātu tabulā esmu uzkāpusi vēl pa 2 vietām neko nedarot. Kāpēc es šoreiz skatos uz vietām? Parasti mani tās pagalam neinteresē. Laikam jau esmu pārsteigta par to, ka man priekšā ir daudz sieviešu. Ka tā? Principā, skatoties uz dalībnieku sarakstu, es biju novērtējusi, ka sev priekšā negribētu pieļaut vairāk par 2 konkrētiem uzvārdiem, un vēl ar diviem man varētu iznākt cīņa, taču Neijas kundze nav ieradusies, atliek AbuDemas kundze, bet tur ir vēl un tas manu noskaņojumu neuzlabo. Varētu pat padomāt, ka mani interesē pjedestāls. Jāsmejas. Es nekad to neatzīšu.

Esmu palikusi lēnāka un atļaujos pat šad tad piesēst uz kādu minūti. Edijs man to ļauj, kaut plānā skaidri un gaiši rakstīts, ka tāda uzvedība nav pieļaujama. Kas viņam vainas? Un kas vainas man? Ja tā turpināšu, nesavākšu pat savus parastos 160km. Zvanu Daigai un žēlojos, ka gribu stāties ārā, jo ir ļoti grūti un sāp viss ķermenis. Pabrīdinu, ka pirms viņa rīt dodas uz šejieni, lai noskaidro, vai vispār ir vērts. Kaut kas ir sagājis ļoti lielā grīstē. Es jūtos tik daudz sliktāk, kā vajadzētu pirms nieka 8. stundas. Šausmīgi salst, ja godīgi, tad man salst visu laiku un nav līdzējusi arī garroča uzvilkšana. Un sāp. Kāpēc tik ļoti sāp? Atkrītu ērtajā atpūtas krēslā mūsu teltī un pieprasu pledu. Edijs gan jau ir šokā. Viņš daudz ko ir redzējis, bet ne jau Mīkstmiesi 8. stundā. Pārvelku pledu pāri galvai, saraujos čokuriņā un vienkārši eksistēju. Man negribas neko. Ne ēst, ne turpināt, ne stulbos 200 kilometrus. Tas nav reāli. Kāda jēga ir atkal notipināt kaut kādu nejēdzīgu rezultātu. Esmu to darījusi gana daudz reižu. Tās sāpes ir pārāk lielas, lai turpinātu turpināšanas pēc. Man vajag kā minimums 180km, lai no tā būtu jēga. Neiespējami. izbāzusi degunu pa pleda spraugu vēroju, kā citi skrien man garām. Apli pēc apļa. Kaut kas ir jādara, tu, nožēlojamais niķu pods! Makaroni. Pat neatceros auksti vai silti, salda kafija, ja jau mētājos te uz vietas, vismaz ēdīšu. Savelku mugurā visu, kas man ir. Nožēlojot, ka neesmu paņēmusi cimdus, uzlieku ausīs mūziku un iztenterēju trasē. Sākumā ļoti lēni un stīvi, neticot nevienam solim ar riebumu aiztirinos līdz toitojiem, un tad jau kaut kas saslēdzas, varu atkal paskriet. Mūzika nemotivē nemazdrusciņas. Cik jocīgi, tā ir kā kaitinošs fona troksnis. Zvana Daiga un izklausās iepriecināta, dzirdot mani skrienam. Pēc mirkļa zvana vēl viena kolēģe - Linda un ņemas mani motivēt. Sajūtos aizkustināta, ka kāds seko man līdzi, bet tomēr mani nepamet sajūta, ka viegli jau teikt otram, lai savācas un nepadodas, ja nav ne jausmas, cik ļoti tas var sāpēt. Kāpēc man būtu jācieš tik daudz stundu. 

Sāku prātot, uz cik stulbām lietam vēl šogad esmu parakstījusies - Gauja trail, TransJeju. Ko es tur darīšu??? Jau uz plakana asfalta slēdzos ārā pēc nieka 10 stundām! Esmu palūgusi Edijam sataisīt vājāku ogļhidrātu dzērienu. Varbūt mans kuņģis vienkārši netiek ar to galā? Bet visas pūles un centieni izrādās velti. 11. stundā atkal iegāžos krēstā un ietinos pledā. Šoreiz viss. Saku vīram, ka esmu izmēģinājusi visu, nekas nelīdz - stāšos ārā. Edijs sadusmojas ne pa jokam. Sabrauc man virsū, ka nekad vairs man nepalīdzēs un nekad vairs nebrauks nekur līdzi. Viss - pēdējā reize. Nopietni? Palienu zem segas un sāku raudāt. Mans mērs ir pilns. Esmu salauzta fiziski, jūtos šausmīgi vainīga Edija priekšā, jo viņš manis dēļ ir paņēmis brīvdienu, kaut darba viņam ir tiešām pāri galvai. Jūtos vainīga arī Daigas priekšā, kas noteikti jau uzlikusi modinatāju, lai dotos šurp Edijam atbalstā agri no rīta. Arī mani vecāki ieplānojuši rīt atbraukt, cik gan tas būs stulbi, pateikt viņiem, ka esmu izstājusies. Bet es tiešām neredzu jēgu turpināt, trasē pavadītas 10.5 stundas, bet noskrieti nieka 81km. Un šitā sēžot zem segas un raudot jau arī ne figas nevar noskriet. Nu cik es vēl varu paspēt? Visticamāk jau, ka varēšu tikai staigāt. Otrā 24h daļa parasti ir tāda konkrēta pelēkā zona. Es tajā neko nevaru plānot, jo ne es pēc tik ilga laika esmu varējusi ko ieēst, ne paskriet. Pārējās meitenes tikmēr tikai riņķo un riņķo man garām. Ja es varētu, es ielīstu zemē, tik ļoti negribu, ka kāds redz, ka esmu padevusies. Kāpēc, es vispār kādam stāstīju, ka taisos te piedalīties. Man ir kauns. 

Ir atlikušas tikai 2 iespējas. Padoties, vai ciest līdz galam un cerēt procesā neizlaist garu. Kā tur bija ar to opciju notēlot ģīboni? Pieņemu, ka Veipa kungs neuzķertos. Apsvērusi, cik ilgi viņš pēc šitās izgāšanās varētu ar mani nerunāt, iestūķēju rīklē veselu SIS marmelādes batonu un triecos iekšā aukstajā naktī.

Pēkšņi viss ir mainījies. Sāpes paliek klusākas, mūzika pēkšņi ir nereāli motivējoša un es varu paskriet. Ē, ko? Kā tas ir iespējams? Skrienu, bet jūtos kā uz plāna ledus, kas var ielūzt jebkurā mirklī. Apli, pēc apļa, pēc apļa. Turpinu uzņemt ogļhidrātus gandīz pēc plāna, reizi pa reizei, pilnā stipruma dzērienu aizstājot ar vājāku. Zupiņas un marmelāde iet iekšā ļoti labi. Marmelādi patiesībā, biju paņēmusi līdz tikai kā back-up variantu, jo treniņos man kaut kā nelikās ērti to ēst, bet šeit lūdzu to man dot sagrieztu gabaliņos un problēmu nav vispār. Plānā ledus sajūta nepamet. Tā neesmu es, es nemāku tā skriet. 

100km ir pieveikti 13 stundās. Tas it kā ne par ko labu neliecina, jo šādi ir bijis un tas rezultējas tikai ar manu parasto apjomu. Nu, labi, vismaz nebūšu padevusies. Bet šonakt nekas nav kā parasti. Es turpinu skriet. Mūzika uzmundrina tik ļoti, ka gribas dejot. Enerģija ir pilns stabiņš. Neticami. Kaut ceriņi naktī nesmaržo, parādījusies jauna izklaide - gandrīz apaļš mēness. Turpinu riņķot, un, lai sevi izklaidētu, nolemju doties medībās. Kas man tur tā tuvāk? Elīza. Es eju pēc Elīzas. Neskatos augstāk. Koncentrējos tikai uz šo vienu pozīciju, vērojot, kā apļu skaits, kas mūs šķir, pamazām rūk. Aizvien skrienu viena pati, negribas kompāniju. Vienīgais, ko atļaujos, ir pateikt ko jauku dažiem, ko procesā apsteidzu. Kāpēc dažiem un kāpēc tieši tiem, ne citiem - nezinu. Tādi man šoreiz untumi, galvenais, lai netaucē skriešanai. Andulis ar pāri pleciem plīvojošo bārdu, savukārt, neskopojas ar komplimentiem un uzmundrina mani gandrīz katru reizi, kad viņu apsteidzu. 

Kad trasē pavadītas 14 stundas sāku prātot, vai atlikušās 10 ir daudz vai maz. Tieši tajā brīdī skrienu garām kādai sievietei, kuru, kā vēlāk uzzināju, sauc Ivita un uzdodu viņai šo jautājumu. Ivitasprāt, tas ir sasodīti daudz. Nu, labi, sagribas viņu iepriecināt un piedāvāt mazāk, tādēļ ar nepacietību gaidu nākamo stundu, lai varētu to izdarīt. Tas reāli mani nodarbina un arī uzmundrina, tāpēc pie katras stundu maiņas raugos pēc Ivitas, lai varētu viņu pārsteigt ar kādu jaunu, nepārspējamu atlikušo stundu piedāvājumu.

Elīzu es esmu noķērusi, priekšā Ieva. Viņa man ir reāls pārsteigums. Viņa turās tik labi, kaut tās ir viņas pirmās 24h un viņa ir tiešām ļoti jauna. Viņa mūs vēl pārsteigs. Bet nu šoreiz gan es viņu ķeršu ciet. Kad šis uzdevums ir izpildīts, priekšā paliek tikai manas vecumgrupas skrējējas. Šoreiz mani pārsteidz arī Inga, biju domājusi, ka viņa plīsīs pēc tik ātra sākuma, bet kas tev deva. Atstarpe starp mums naktī bija milzīga - kādi 11 apļi, taču tagad tā ir sarukusi līdz 7. Lai vai kā, tas neliekas reāli, jo neaizmirsīsim, ka es aizvien skrienu pa plānu ledu un varu izbeigties jebkurā brīdī. Jo tā taču esmu es - nekad neesmu varējusi tā skriet diennakts 2.pusē. Man tiešām ir sajūta, ka šo spēju esmu no kāda aizņēmusies un man to kuru katru brīdi būs jāatdod. Edijs gan ir pilnīgi sajūsmināts par šo notikumu pavērsienu un saka, ka es skrienu tik pat ātri kā sākumā. Viņš arī ir izpētījis, ka es tuvojos Ingai ar ātrumu aplis stundā, vēl dažas stundas un rokā būšot. Šie medību apakšuzdevumi mani tiešām motivē, un arī tā īsti neizskatās pēc manas īpašības, jo es nemēdzu cīnīties. Es gan aizvien neticu, ka ilgi spēšu tā tupināt un smejos, ka man līdz Ingai ir kā līdz mēnesim un atpakaļ. Bet ja nu tas mēness šodien ir sasniedzams?

Rīts ir klāt un es sāku gaidīt Daigu. Kaut kādas pārmaiņas rutīnā ir svarīgas un gaidīt Daigu ir vieglāk kā gaidīt finiša stundu. Edijs ir samiegojies un reizēm man nākas viņam tā skaļāk uzsaukt, lai viņš uztrūktos no miega un mestos man mainīt pudeli. Sāpes nekur nav pazudušas. Kādēļ ķermenis tik ļoti pretojas? No otras puses - ko gan es varu viņam pārmest, ja temps aizvien turās tas pats? Arī kedas, kas sākumā šķita, ka spiež un ir par mazu, šobrīd liekas ideālas.

Ir diezgan grūti samierināties ar faktu, ka pienākot rītam, sacensības nebeidzas. Priekšā vēl vesela darba diena, kad trasē beidzot parādās Daiga. Neko jau ļoti tas nemaina, jo Edijs nez kāpēc vairs negrib gulēt, viņu vairāk interesē, vai noķeršu Ingu. Vismaz tieku apziesta ar pretsaules krēmu - pašai to darīt nav liekas enerģijas. Man sāk paradīties jauni niķi - negribu vairs ēst, neko citu, kā tikai marmelādi, taču tādas mums nav daudz. Edijs ar Daigu to kaut kā dozē, lai izvilktu līdz finišam. Kamēr man ir niķis, dzeru vājāko sporta dzērienu, kad tas pierimis - stiprāko. Es domāju, ka to draņķi vairs nekad nespēšu iedabūt savā mutē. Tas garšo pēc velkro. Kā garšo velkro? Nu lūk tieši šādi - tas ir tāds pretīgs, salkans šķidrums, kas pielīp pie mēles un negrib rīties lejā, brr. Gribas to kasīt nost no mēles ar nagiem. Un vispār sāk likties, ka tas nelagi ož. Garšas atslodzei šad tad ietriecu pa zupiņai un uz atbalsta komandas jautājumiem par to, ko vēlos, atbildu: “Mājās!”

Medību drāma noslēdzas ap 20. stundu. Esmu atrāvusies kādu 4 apļu attālumā, bet tas vairs nav mans nopelns. Inga ir šķietami padevusies. Es viņai neticu. Esmu redzējusi kā viņa saņemas beigās, kad es vairs ne mazdrusciņas nevaru. Kādu brīdi pastaigājam kopā un es lūdzos, lai viņa atsāk skriet. Kāpēc? Mana motivācijas vācelīte ir pilnīgi tukša. Aiz muguras gandrīz 160km un ir skaidrs, ka gluži pieklājīgie 180km, kas būtu mans PB un 3.vieta Latvijas čempionātā man ir kabatā, pat ja turpmāk tikai relaksēti pastaigāšos. Nav tā, ka man nebūtu spēka, vienkārši negribas sevi vairs spiest. 200km es saniegt vairs nevaru, bet viss kas ir pēc 180 man der lieliski. Tātad vienīgā, kas man tagad varētu likt saņemties ir Inga, ja pietuvotos bīstami tuvu. Eh, man viņu vajag. 

Tā nu pastaiga turpinās, brīžam to pārtrauc īsi uzskrējieni, kad man sagribas aprunāties ar kādu, kurš skrien. Neaizmirstu arī par nepārspējamajiem piedāvajumiem Ivitai. Tagad nevaru vien sagaidīt, kad varēšu viņai piedāvāt pēdējo stundiņu. 

Atbalsta komanda nestreso, bet piedāvā man saldējumu pēc saldējuma. Tas strādā labi. Īsti nevar saprast ir karsti vai auksti, bet saule ir spēcīga. Trasē parādās mani vecāki. Vismaz kamēr viņi redz, cenšos skriet - būtu stulbi atbraukt tādu gabalu, lai skatītos kā es staigāju. Abi uzcirtušies Fox-Pace drēbēs. Tas gan ir mīļi! Parādījušās arī savādas ceļa zīmes, kas mani smīdina, bet īsti nespēju atcerēties kāpēc. Piemēram, ka šajā sabiedrībā tu neesi normāls, ja esi normāls vai kaut kas uz to pusi. Jautri un katrā aplī kā no jauna, bet atmiņā neierakstās.

Manu mierpilno pastaigu tomēr pārtrauc Ingas saņemšanās. Jau vairākas reizes viņa mani apsteidz par apli un es vairs nevaru saprast - esmu drošībā vai nē. Jābeidz ākstīties un jāsāk skriet. Tas brīdis tuvojas, paņemu akmeni ar savu numuru,  kaut, visticamāk, vēl sanāks pilns aplis. Gribētos, lai finišs ir pie mūsu telts, tad man nebūtu vairs nekur jāiet. Nu, kā tad. Ieskrienu stadionā, bet laiks vēl ir, tāpēc jādodas tālāk. Gan vīrs, gan Daiga filmē manus pēdējos metrus un te jau finiša atskaite:”10, 9,8…3, 2, 1. Stop!”

Mani vecāki, kā zinādami, ir apstājušies tieši tur, kur sanāk mans finišs. Kā? Nolieku akmeni zemē un atkrītu zālē. Tas ir beidzies. Pēkšņi uzjundī spēcīgs emociju vilnis - es to izdarīju! Kā tas vispār ir iespējams? Kā es tagad varēju noskriet vairāk kā tad, kad biju stipri jaunāka un ar veseliem ceļgaliem, kā? 183 kilometru. Es raudu un raudu. Bet cik nu raudās, jāvīkšas uz dušu - priekšā apbalvošanas ceremonija.

Ceļš uz dušu ir mokoši garš, bonusā vēl jākāpj uz leju pa kāpnēm. Pirmais, ko izdaru tās sasniegusi - spontāni atbrīvojos no kuņģa satura. Oho, tas bija negaidīti! Bet paldies, ka pagaidīji līdz beigām. Sievietes dušā sāk spekulēt, ka man ir dehidratācija un vajag saukt ātros. Jā, kā tad. Esmu šo 24h laikā izdzērusi 15l šķidruma, lai kas man arī ir - dehidratācija tā nav. Sievietes dodas prom un man vairs nav neviens jāpārliecina, ka ātrā palīdzība nav nepieciešama. Aina dušās ir interesanta. Es un mana mamma, čempione Gita ar mammu un vēlāk pievienojas arī Ieva ar mammu. Sasmejamies par šo situāciju. Sāku prātot vai finišējušie čaļi iet uz dušām ar tētiem? Kas to lai zina, bet es bez mammas noteikti nebūtu tikusi galā. Un - ha, man atkal nav nevienas tulznas! Dibenvaigi gan saberzti nejēgā… 

Atlikusi vien sacensību patīkamā daļa - apbalvošanas ceremonija. Kamēr sākums nedaudz aizkavējies, vecāku pieskatīta aizmiegu uz līdzenas vietas. Kad pamostos sākas liela rosība, jo uz pjedestālu ir jāklibo atkal un atkal - vecumgrupa, kopvērtējums un, visbeidzot, 3. vieta Latvijas čempionātā. Kaut kas traks! Lai nu ko es būtu sapņojusi, bet ka atkal turēšu rokās Latvijas čempionāta medaļu! Un tā ir tiešām skaista.

Lai arī cik priecīga un apmierināta es nebūtu ar savu par 20 kilometriem uzlaboto PB, šo "jautro" pasākumu tomēr nāksies pārskriet. Nu, gribas taču, lai tas rezultāts sākas ar "2". Tādēļ, atbildot uz jautājumu: "Cik reizes jānoskrien 24 h skrējiens?" - vismaz vēl vienu, jo ar piecām reizēm nepietiek. 

Tad nu niecīga pēcvārda vietā fakti, skaitļi un pateicības.

Apēsti 1630 grami ogļhidrātu.

Izdzerti apmēram 15 litri šķidruma.

Apavi - Hoka Match 6. Izrādījās ērtākie, kādi man jebkad bijuši, kaut izmērs par kripatu mazāks, kā esmu pieradusi.

Milzīgs paldies skriešanas trenerim Andrim Ronimoisam un fizioterapeitam Jānim Lācim - esat uztaisījuši no šitā vecā lūžņa kādu nebūt skrējēju!

Manai atbalsta komandai Edijam un Daigai - jūs esat lieliski, paldies, ka ticat man pat tad, kad es to nespēju!

Foto - Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts un Daiga Kalniņa

Apģērbs - protams, Fox-Pace, neko ērtāku es nezinu, un sūdzību man nebija. Varu piedāvāt arī jums!