Man ir tikai sapņi

Spēja skriet nav nekas pašsaprotams, tas nav tik vienkārši kā - “Nu tad uzvelc kedas un skrien!” Tā ir privilēģija, dāvana, sauciet kā gribat. Pie šāda secinājuma nonācu tālajā 2019. gadā, kad pamatīgi satraumēju abus savus ceļgalus.

Es labprāt neatskatīšos uz ļoti garo un nogurdinošo operāciju un rehabiltāciju posmu, kura laikā biju atmetusi cerību jebkad vairs noskriet kādu ultru. Vai maratonu. Pat pusmaratonu. Tā sajūta, kad uzzini, ka ar jau veikto operāciju nav gana, ir jāveic vēl un tad vēl un katru reizi jāmācās skriet kā no jauna. Tas nedaudz liek zaudēt drosmi. Man likās, ka skriešanas prieka augstākā izpausme manā gadījumā turpmāk būs kādi maksimums 7-10 saudzīgi kilometri saulrietā. Un tiešām, vai cilvēkam vajag ko vairāk? Sajust mieru, ko dod ritmiski soļi pa mīkstu meža stigu un viegls vējš matos. Kādēļ man jābūt tādai negausei un jāgrib noskriet visi iespējamie kilometri? Man taču pat nav mērķu vai sportisku ambīciju, man ir tikai sapņi. 

Savu skriešanas formas atgūšanu jau pāris gadus esmu uzticējusi trenerim Andrim. Man likās, ka cilvēkam, kam pašam ir traumu pieredze būs vieglāk mani saprast. Mans vienīgais un ļoti pieticīgais mērķis, kam gatavoties, visu šo laiku ir bijis: “Varēt atkal paskriet”, kas droši vien skriešanas formu klasifikācijā ierindojas kaut kur pašā apakšā. Skriešanas jeb drīzāk tipināšanas apjoms vidēji ir svārstījies ap nieka 30 km labajās nedēļās. Par sliktajām nerunāsim. Lai “varētu atkal paskriet” man nākas arī vingrot fizioterapeita uzraudzībā divas reizes nedēļā. Nevingrošana rezultējas sliktajās nedēļās. Jā, reizēm drosmes uzplūdos piesakos uz kādu pusmaratonu vai Lūsi un pat iestājos zemessardzē, taču kopumā turos pie tiem 7-10km saulrietā. Tomēr, arī mīkstmieši sapņo. Pagājušā gada oktobra beigās prātā iešaujas spontāna doma - ja jau kādu laiku ceļgali nemaz tik briesmīgi nesāp, tad varbūt ir pienācis laiks atkal doties kādā ultragarā piedzīvojumā. Un Grankanārijas sala ar saviem kalniem, kaktusiem un sauli iekārtojas manā apziņā uz palikšanu. Kamēr ar vienu roku jau stiepju naudiņas saulainās salas virzienā, ar otru uzrakstu trenerim, ko viņš par to domā. “Grūti jau spriest cik stulbi sapņot, bet sapņot jau vajag,” raksta Andris un vēl piebilst, ka pilnīgi neiespējami tas neesot, tikai jāstrādā. Fizioterapeits, savukārt, ļoti sapriecājas par šādu domu un sola, ka mēs visam paspēsim satrenēties. Nē, nu kā lai nepiesakās?

Pirms Ziemassvētkiem treniņplānā sāk iekļauties kādi nebūt pauguriņi un februāra sākumā jau kāpaļāju pa Siguldas kalniņiem visai garlaicīgos, līdz pat 3,5 stundu garos treniņos. Nedēļas apjoms uzkāpj līdz “galvu reibinošiem” 44 kilometriem. Ceļgali reizi pa reizei izmet kādu niķi, tomēr, viss iet pārsteidzoši gludi. Vai tiešām es to varēšu? 84km garā TGC Advanced distance ar 4700 augstummetriem! Ik pa laikam pētu gaidāmā skrējiena grafiku, tikai lai jau atkal domīgi savilktu pieri par pirmajiem 2 posmiem. Daudz augstummetru, ne tik daudz laika, ja tikšu tam pāri, tad atlikušo daļu vajadzētu varēt bez satraukuma. Es zinu, ka mans treniņu apjoms ir smieklīgs, pie tam pēdējo 5 gadu laika garākais noskrietais gabals ir bijis 32 kilometri, esmu uzēdusi ne vienu vien lieku kilogramu, bet nu pat jau sapnis manī ir tā piepūties, ka nožēlai un bailēm neatliek vietas.

22.februāra rītā ierodos Expo Meloneras, lai izņemtu savu numuru. Cik savādi, no malas es līdzinos visiem citiem, taču nejūtos kā visi. Kaut kur iekšā ir tā sajūta, ka neiederos starp šiem priecīgajiem, sportiskajiem ļaudīm. Jūtos kā viltvārde, kas tikai izliekas par ultraskrējēju. Un es plānoju izlikties visas distances garumā tā no sirds, lai paspētu iekļauties kontrollaikā. Jā, tāds ir mans mērķis, iekļauties kontrollaikā. Man nav vispār nekāda uztraukuma. Tas ir tik nepierasti. Laikam jau, ja jāpaveic kas nepaveicams, uztraukums ir pilnīgi lieks. Citkārt man ir bijis svarīgi kā es noskrienu, vai es noskrienu labāk kā iepriekš un tamlīdzīgi, bet šoreiz darīšu to par visu naudu, kā pašā pirmajā reizē pirms nesaskaitāmi daudz gadiem, kad stājos uz starta līnijas savā pašā pirmajā kalnu ultrā. Tieši šeit, Agaetē. 

Starta rīts ir nesteidzīgs, visu esmu salikusi, visam esmu gatava, pa ceļam ieslēdzu GPS sekošanu, ko iegādāties pieprasījuši mani vecāki - viņiem jāzina, kur atrodos ikkatru mīļu brīdi. Rīts ir vēss, vējains un apmācies, kaut biju plānojusi skriet Mazajā Melnajā skriešanas kleitiņā, ko īpaši esmu radījusi tieši sacensību skrējieniem, atstāju virsū softshell jaku, ar kuru esmu skrējusi visu ziemu. Starta drūzma nav pārāk liela, un es vēl joprojām neesmu satraukusies. Kaut kur blakus, starta koridorā, kāds čurā, pieļauju ka vairāki, jo tāds apjoms nav viena cilvēka darbs. Šķidrums aizvijas pa slīpumu uz leju daudzos jautros strautiņos. Cūkas gatavie. Cenšos izvairīties, lai uzsākot kustību šajā visā nebūtu jāšļakstās. Atskan “Ay mi Gran Canaria”, kas nenovēršami liek skriet skudriņām pār muguru un parādīties spilgtiem atmiņu uzplaiksnījumiem manā prātā. Tik daudz startu, tik daudz piedzīvojumu un tik sāpīgs pārtraukums. Beidzot es atkal esmu šeit. Tas, kas sagaida priekšā ir vienlaikus biedējošs un arī tik ļoti mīļš un gaidīts. Es gandrīz jūtos kā atgriezusies mājās. Laika atskaite un skrējiens sākas. Emocijas vairs nav kontrolējamas, asaras laužas pār vaigiem un man tiešām jāturas, lai nesāktu skaļi šņukstēt. Droši vien izskatos pagalam savādi. Bet vai nav vienalga - es izdzīvoju savu sapni! 

Sākumā skrienam pa ielu, kas ved uz augšu vieglā slīpumā, kad tas sāk apnikt, maršruts strauji nogriežas no ielas uz augšu akmeņainā serpentīnā. Pāreju atsperīgos soļos, jo nav man ne mazāko nodomu skriet uz augšu. Lēnām sāku lūkot, vai jau var vilkt laukā nūjas - tās man noteikti liks justies pārliecinošāk. Laikam drīkst. Nepalēninot tempu izvelku vienu, taču velkot otru, tā ņem un iesprūst. Mieru, tikai mieru, tā ir niķīgā nūja, es to pazīstu, agāk vai vēlāk tā padosies. Nekā. Lai kā es censtos tā nefiksējas. Sasodīts stulbums. Pienākusi šosejas šķērsošanas vieta, piestāju, lai pilnvērtīgi pievērstos nūjai. Nolaužu 3 nagus. Nekā. Visi raiti soļo man garām. Nekā. Nevaru izturēt. Soļoju tālāk ar vienu nūju, bet ir tik neērti. Līdz pirmajam kontrolpunktam jāpieveic 1370 augstummetrus 13 kilometros. Tie ir 17.5 Ziediņkalni  - ar vienu nūju kaut kā neizskatās rožaini. Galvā maļās domas, ka jāpaziņo Veipa kungam, lai sadabū man kādu citu nūju. Vai šo jau mest pie malas, vai tomēr mēģināt vēl? Vai Edijs spētu sakontaktēt ar vakar finišējušajiem Riekstiem un aizņemties no viņiem nūju? Kaut, diez vai kāds to īso distanci skrēja ar nūjām. Pie tam 1.kontrolpunktā palīdzība no malas nav atļauta. Apstājos un bakstos vēl. Nekā, puļķītis neparko nelien ārā. Liekas, aiz manis ir vairs tikai pāris censoņu, kas tūdaļ pat pasteigsies garām. Izstiepju savienojumu cik spēka un triecu nūju pret akmeni. Atkal un atkal. Vai nu tā lūzīs, vai padosies. Puļķītis ir parādījies un man izdodās ar nagu atliekām to izkasīt ārā. Ir! Paldies, Dievam, esmu atpakaļ uz ceļa. Laikam esmu palikusi pavisam pēdējā. Aiz muguras neviena vairs nav. Phe, un kas par to - šis aizvien ir mans sapnis. Sākšu no beigām, būs jautri! 

Šis augšupceļš man patīk. Ir arī plakanākas vietas, kur var paskriet. Neticami, cik zemu lejā jau ir starta pilsētiņa. Nemaz nejūtos tik augstu uzkāpusi. Apsteidzu pāris lēnākus soļotājus, bet te jau pretī bēdīgi nāk pirmais cietušais. Stipri klibodams un izmisumu sejā, viņam skējiens ir beidzies. No sirds jūtu līdzi. Atgādinu sev, ka jāskatās zem kājām. Ik pa laikam pietuvojos 2 čaļiem, kuri atkal un atkal apstājas, lai sašņorētu savas kedu auklas. Kad tieku garām, tie uzreiz mani atkal apdzen, lai jau pēc pāris līkumiem ņemtos šņorēties. Tik kaitinoši. Goda vārds, ja tas atkārtosies vēl vienu reizi, es apstāšos un piedāvāšu viņiem iemācīt Neijas kundzes dubulto mezglu. Tas mani ne reizes nav pievīlis. Par laimi, viņi beidzot pienācīgi attālinās. Vējš gan ir traki stiprs. Liekas, tas reizi par visām reizēm grib man iemācīt savākt matus. Es strīdos pretī, bet viss ko iegūstu ir pilna mute un acis ar matiem. Neko neredzu. Želejas ēšana vispār ir tīrā jautrība. Nākas piekāpties. Kas tam vējam vainas? Nu, lai viņam tiek, normālos apstākļos gan jūs mani ar savāktiem matiem neredzēsiet. Ar dzeršanu ir neliela ķibele. Ūdens sistēmā garšo pēc plastmasas. Nekāda skalošana nav līdzējusi. Jocīgi, nekad neviena sistēma tā nav uzvedusies. Labi, ka man līdzi ir arī puslitra pudelīte. Taciņa ir šaura, un kaut jūtos patīkami pārsteigta, ka ir kāds par mani arī lēnāks, apsteigšana ir apgrūtinoša padarīšana. Tu vari tikt garām tikai, ja tevi palaiž. Dažkārt izteiksmīgi skrapstinu nūjas un skaļi šņākuļoju, bet citreiz vien pieklājīgi palūdzu, lai palaiž. Man liekas tā skrapstināšana ir foršāka - neviens to ilgi nevar izturēt. Ko gan Inga ir tā saregulējusi manā Garminā, ka viņš kaut ko ziņo ik pa minūtei? Tā kā esmu ielādējusi trases maršrutu, iespējams, pulkstenis signalizē par katru niecīgāko pagriezienu, vismaz tāda ir sajūta. Lai nu kā, bet augstumlīkne tajā liecina, ka pirmais kāpums ir beidzies un tūlīt pat nāksies noskriet līdz pašai apakšai. Yes!!! Noskrējieni man patīk. Šis gan tāds stāvs un vietām grants izslīd zem maniem papēžiem. Tomēr apdzīšana palikusi vieglāka, dzirdot manis radīto troksni, piesardzīgākie biedri jau laikus pakāpjas malā taciņas līkumos. Hopā, viens pagrieziens atklāj kedu šņoretājčaļus, kuri jau atkal aizrautīgi nodevušies savai nodarbei. Ē, nu nē, kaut kā sakautrējos - nu kas gan es esmu, lai pieaugušiem vīriešiem mācītu kedu siešanu, un arī stāties negribas, esmu atradusi labu ritmu. Nav mana darīšana. Turpinu apsteigt lēno galu vienu pēc otra. Līkumu līkumos  nonākam pilsētiņā, kur pusaizaugušo taciņu nomaina stāvs, asfaltēts lejupceļš. Tas man vairs nepadodas, kājas saslīd kedu purngalos un tās sāk briesmīgi spiest. Mēģinu kaut kā lēkšot, lai mainītu spiedienu, bet ilgi jau vairs tas nav jādara. Pilsētnieku gaviļu pavadībā maršruts iegriežas galīgi aizaugušā taciņā, kas caur sazinkādām pažobelēm noved mūs kalna pakājē un augšupceļš var sākties. No šī es baidos. Tas ir stāvs un grūts. Visi, kurus apsteidzu pirms ieskriešanas pilsētā, tagad drošā solī dodas man garām. Jap, esmu nīkule. Vai es paspēšu laikā uz El Hornillo? Ja ne, tad šī būs visai nožēlojama izgāšanās. Kilometru atzīmes pīkst gausi, es jūtos aizkaitināta. Negaidīti nonākam uz lēzenas šosejas, kur skriešana ir labu labā. Katrs skrienamais metrs ir jāizmanto! Kārtējā vertikālā taciņa un norāde, ka līdz ciematiņam atlikuši 1.9km. Taciņa vijas un vijas, tā ved augšā stāvā sienā, domājams, ka pirmais galamērķis ir ne zemāk kā pašā augšā. No krūmiem izlien kāds japānis, viņam seko vēl daudz neredzētu seju, tātad šeit mums pievienojas garā distance. Neliela drūzmēšanās ceļā. Kad sienas augšējā mala ir sasniegta, protams, tas ne tuvu nav gals. Aiz pagrieziena un neliela lejupceļa vēl kāpt un kāpt. Nopietni, man taču neatliks ne drusciņas laika rezerves! Kaut kur tālu augšā uz brīdi pavīd skrējiena baneri, taču tuvāk tie negrib nākt. Nu es arī negribu nākt tuvāk, bet tā tas nestrādā.

Visbeidzot uzrāpusies augšā ieraugu bagātīgi klātus galdus. Neko negribas. Apēdu veselu vienu čipsi. Pa ceļam esmu diezgan uzcītīgi ēdusi želejas, atliek vien uzpildīt ūdeni. Plastmasas garšas sistēma vēl ir pilna, pudele gan jau sen tukša. Uzmanību piesaista zaļganas nokrāsas Schweppes, jā, lūdzu, to man 2 krūzes un bonusā vēl vienu glāzi pepša. Tas nav garšīgs, bet auksts gan. Jūtos pienācīgi spirdzināta un gatava doties tālāk. Atliek vien izkratīt akmeni no kedas, tas jau sen krīt uz nerviem. Nākamajam posmam kontrolpūķis, kurš šņakstina savus zobus tepat aiz kalna gala, žēlīgi atvēl 2 stundas un 15 minūtes. Galīgi nav daudz un praktiski viss posms ir uz augšu. 836 augstummetri un 10.9km. Jāsaspiež bulkas!

Ceļš ved uz augšu, bet ir asfaltēts. Cilvēku ir ļoti daudz, pārsvarā no garās distances. Soļoju dūšīgi un lēzenākās vietās uzskrienu. Aprunājos ar dažiem skrējējiem, kuri izskatās nu briesmīgi sašļukuši. Prasu kā viņiem iet ar skrējiena izbaudīšanu. Sajūtu tādu kā skatu no augšas, kad kāds francūzis man skaidro, ka atšķirībā no manis, viņš jau esot pieveicis 50 kilometrus. Sirsnīgi smaidot saku, ka viņam ir paveicies, jo garā distance ir no tiesas burvīga, un aizmūku. Iepazīstos ar kādu nīderlandieti, viņš nudien sit pušu mūsu garlaicīgos Ziediņkalna treniņus, sakot, ka ir trenējies šim visam tikai uz trenažiera. Tam man nav ko likt pretī. Beidzot izdodas sapļāpāties arī ar kādu savas distances veicēju, puisi sarkanā krekliņā, nez kāpēc pieņemu, ka viņš ir dānis. Pēc trašu dalīšanās punkta, kur sanīkušie garās distances baudītāji dodas citā virzienā, uz brīdi esmu ieguvusi šo pļāpīgo ceļabiedru tikai sev. Viņam nepatīkot lejupceļi, bet uz augšu gan esot forši. Dīvainis. Ceļa malā brīvprātīgie, kuri norāda, ka jādodas uz augšu, pa stāvu, zaļu taciņu. Nu, protams, kurš gan būtu gaidījis, ka šis ērtais, lēzenais lejupceļš turpināsies mūžīgi. Pagrieziena malā 2 skrējēji sēž zemē un skatās uz taciņu tik drūmi, itin kā nevarētu saņemties tajā doties iekšā. Kāpiens ir stāvs, gribu atkal būt viena, tādēļ paņemu zaļo pauzi, ļaujot pļāpīgajam ceļabiedram attālināties. Ir tikai 2.posms bet jūtos tāda kā sagurusi. Jau labu laiku ievēroju 2 meitenes zilos šortos, pareizāk sakot viņu dibenus. Jā, mēs, lēnie ceļa baudītāji savus ceļabiedrus labāk atpazīstam pēc aizmugurēm. Lielais, zilais dibens ir ātrāks, par mazo. Viņa ik pa laikam apstājas, lai sagaidītu savu draudzeni un mēs visu laiku maināmies vietām. No sākuma viņas abas mani apdzen, tad mazais, zilais atpaliek, tad lielais apstājas viņu gaidīt un es paeju abām garām. Tad viņas mani atkal apdzen un tā uz riņķi. Esam tikušas cauri kādām pažobelēm un sākam kāpt burvīgā kalnā, kas apaudzis ar garskujainajām priedēm. Tāds nu tas ceļš uz Artenaru vienmēr ir bijis - ļoti skaists. Aplaižu acis apkārt, meklējot augstāko iespējamo vietu, kur uzkāpt. Ja sākumā sienas liekas mēreni augstas, tad aiz kāda pagrieziena atklājas nedabīgi spics, priežu un mākoņu ieskauts kalns ar dzeltenu virsotni. Brr, nav šaubu, ka kaut kā tur jāuzraušas. Izskatās nereāli. Bet, es taču izdzīvoju savu sapni - šodien viss ir iespējams. Skrienu visur, kur varu paskriet, jo kontrolpūķis, šķiet, slēpjas tepat, pāris līkumus iepakaļ. Ja kādu brīdi vēl bija ilūzijas, ka tas kalns tur ir tikai apskates objekts, tad pienākot vietai, kur mums atkal pievienojas garās distances skrējēji, šaubas pazūd. Saspiest bulkas un pa taisno debesīs. Kalnā ved stāvs serpentīns ar īsiem pagriezieniem. Zilie dibeni mani ir pieveikuši, tāpat arī vesels pulks garās distances skrējēju. Spēju tik laist garām. Traki grūts kāpiens. Un laiks iet tik ātri, nekādi nevaru atcerēties cik tālu no kalna tā Artenara ir. Kad kalna gals ir sasniegts, mani pārsteidz neaprakstāmi biezs mākonis. Knapi var redzēt 15 metrus uz priekšu, bet blakus, labajā pusē, visai draudīgi no miglas rēgojas majestātiskais dzelteno klinšu veidojums, ko no apakšas varēja redzēt kā kalna spicīti. No šejienes jābūt labam skatam, bet mākonis nevēlas mums rādīt itin neko. Pa biezo miglu vēl pēdējo reizi apsteidzu zilos dibenus - vairāk šīs meitenes trasē neredzēju. Tikusi ārā no biezās miglas jūtos kā izlauzusies no kaut kāda apburta pasaku meža. Ārprāts, atlikušas 8 minūtes un zīme, ka līdz Atrenarai ir 1.7km! Mieru, tikai mieru, es nezinu vai līdz kontrolpunktam ir tieši tik, bet sliktākais, ka nekādas civilizācijas pazīmes vēl neredz. Jāskrien! Jāskrien cik spēka! Skrienu garām cilvēkiem, kuriem izskatās, ka ir vienalga un arī tādiem, kuri turpina cīnīties. Man jāpaspēj, es nedrīkstu nokavēt! Kāds stulbums, vai es nevarēju kāpt kripatiņu ātrāk? Skrienu un skrienu, līdz pulkstenis rāda, ka kontrollaiks beidzies. Acīs saskrien asaras, nu kā tad tā?! Nē, es nepadošos, es lūgšos un strīdēšos, es mēģināšu tikt tālāk! Skrienu līdz galam un kontrolpunktu sasniedzu 2 minūtes par vēlu. Izrādās, ka tomēr esmu iekļāvusies, jo arī starts ir bijis 2 minūtes vēlāk! Kāds atvieglojums. Man ir atļauts 2 minūtes uzpildīties, bet ja tām beidzoties nebūšu vēl ārā, tad sacensības man ir beigušās. Edijs uzpilda ūdenstraukus un paziņo, ka mans GPS nestrādā, es tikmēr izdzeru krūzīti ledusauksta pepša. Nekam citam nav laika. Ar GPS nekas nav labojams. Dodos tālāk. Nākamais kontrolpunkts ir burvīgais Tehedas ciematiņš, līdz tam jāpieveic 726 metru augsts kāpums un arī pamatīgs noskrējiens, kopā 12,4 kilometri. Ai, nu cik gan grūti tas varētu būt?

Uzreiz ņemu savus vārdus atpakaļ. Kāpiens ir smags un stāvs, brīdi kāpusi kopā ar pļāpīgo dāni, kurš pielavās no aizmugures, padodos un turpinu vilkties savā tempā, smagi balstoties uz nūjām. Jo tuvāk nāk kalna gals, jo aukstāks paliek. Vējš pūš kā traks. Pretīgs, slapji pelēks mākonis cenšas ielīst visās vaļējajās jakas daļās. Uzlieku kapuci, jo to slapjo pūtēju ausī vairs nevar izturēt. Brīžiem vējš pūš stipru lietu, brīžiem slapju sniegu, es nespēju noticēt, ka tas notiek šeit, Grankanārijā. Ir tik sasodīti auksti! Vējam vienalga, ka es neticu, tas rauj man no rokām nūjas, mēģina ar tām mani paklupināt un nopūst no klints. Organizatoriem nav bijuši prātā joki, kad tie 3 dienas atpakaļ ieslēdza obligātajam ekipējumam cold kit režīmu. Ir tik grūti, ka neko negribas, bet želejas ir jāēd, vējš, šķiet, tam piekrīt, tas iepūš želeju man rīklē, liekot aizrīties. Neticami. No citiem gadiem atceros, ka šeit paveras burvīgs skats uz blakus esošo ieleju un ciematiņiem, šodien man ir tikai pelēks mākonis un viegli nojaušamu klinšu silueti. Kalna galā ir iespēja paskriet pa ļoti slapjām takām. Ir arī visai slidens, taču slidenuma īsto “burvību” var apjaust sākoties stāvajam lejupceļam. Akmeņaina un dubļaina taka, pa kuru straumītēs plūst ūdens - tā tik ir līdzsvara pārbaude! Sāku apdzīt tos, kuri man gāja garām kā stāvošai augšupceļā. Es varbūt neesmu tik stipra, cik viņi, bet sanāk, ka esmu drosmīgāka, vai arī man ir labākas kedas, vai arī vājāks pašsaglabāšanās instinkts. Cruz de Tejeda - šī ir pazīstama vieta, kas sniedz nedaudz atelpas kājām uz gluda asfalta, pirms mesties iekšā nākamajos serpentīnu virpuļos. Kāda meitene izstājas gluži manu acu priekšā. Pārāk auksti? Pārāk slidens? Gribas uzsaukt, ka tālāk noteikti būs labāk vai vismaz savādāk, bet kaut kā nav liekas enerģijas. 

Mākonis ir palicis savā kalnā, tālākā serpentīna taka ir gana sausa un skrienama. Es aizvien apdzenu, un ir arī ko dzīt - tajā šausmīgajā augšupceļā mani apsteidza milzumdaudz ļaužu. Skaista pļava, nez kas noticis mandeļkokiem, ka tie šogad nezied? Parasti burvīgā Teheda bija mandeļziedu ieskauta, bet šoreiz kaut kas nav lāga. Skaistā taka pārvēršas stāvos ciemata nomales celiņos. Vietām kāpnes, vietām trotuāri, ļoti stāvi un grūti skrienami. Apsteidzu arī pļāpīgo dāni, kuram nepatīk lejupceļi. Sāku nedaudz satraukties par laiku, kā arī par to, ka trases profils rāda vēl vienu kāpienu pirms kontrolpunkta. Aiz kāda līkuma mani pārsteidz Veipa kungs. Viņš līdz šejienei esot nācis 10minūtes, bet uzņēmis laiku, ka citi skrējēji tiek līdz kontrolpunktam 7 minūtēs. Bet cik laika man ir atlicis? Esot 7 minūtes. Šausmas! Sākas augšupceļš, bet spēka nav galīgi. Es gribu, taču nevaru paskriet uz augšu. Edijs ietur distanci kādus 20-30 metrus un visvisādi cenšas uzmundrināt. Mani tas kaitina, bet saprotu, ka viņš tikai grib, lai es paspēju. Saņemos, šoreiz viņa dēļ, jo uz mirkli man kaut kā ir tik grūti, ka ir vienalga - paspēt vai nē. Paspēju. 

Atvieglojums nav ilgs, kontrolpunkts jāatstāj 5 minūšu laikā. Atdodu Edijam uzpildīt dzeramtraukus un pati našķojos ar 3 banānu gabaliņiem, saliekot kopā, iespējams, sanāk viens normāls banāns. Jūtos lepna, ka varēju apēst tik daudz īsta ēdiena. Nekādas limonādes šoreiz neredzu, izdzeru Edija sarūpēto kolu un kopā ar pļāpīgo dāni dodos ceļā. Izsoļojam cauri ciematiņa centram un negribīgi laižamies noskrējienā. Šī posmā iesākumā jānoskrien tā zemāk, lai pēc tam varētu uzkāpt tā riktīgi augstu. Priekšā 1114m kāpiens 11.6km garumā. Šī, priekš manis, vienmēr ir bijusi trases grūtākā daļa. Cik reižu tajā esmu kāpusi, arī pašā labākājā skriešanas formā esot, tur allaž esmu jutusies kā nāvei parādā. Šis gads nav nekāds izņēmums. Jo augstāk kāpju, jo grūtāk paliek. Kā ieraugu kādu dibena augstuma akmeni, tā gribu apsēsties, cenšos to nedarīt pārāk bieži, ja reiz smagais gals uz akmens ir piezemējies, tad apēdu želeju. Ļaudis kāpj man garām. Kāds izmisis spānis apsēžas blakus un pa pusei spāniski, pa pusei ar zīmēm stāsta savu sāpi, ka nokavējis kontrollaiku Tehedā, bet viņam atļauts doties tālāk, tikai bez ēšanas un tagad ir pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Piedāvāju želejbatonus no saviem krājumiem, bet viņš izteiksmīgi rāda, ka no cukura viņam esot jāvemj. Nu trakums, atstāju viņu bēdājamies uz akmens un raušos tālāk. Žēlojos par to, cik sasodīts stulbums ir šis pasākums visiem, kas gatavi klausīties, kāds kungs man aizrāda, ka lai tak es padomājot par tiem, kuri vispār nevar kustēties. Apkaunos un aizveros. Kā atvieglojums nāk skrienams lejupceļš cauri nelielam ciematiņam. Kaut kā tādu neatceros. Nākamais augšupceļš ir vēl niknāks. Malā, klints sienā daudz kur ir iebūvētas durvis, līdzīgi kā Līgatnes alās, jocīgi, ko viņi tik augstu glabā? Ļoti gribas uztaisīt zaļo pauzi, bet nav ne mazākās iespējas, mani visu laiku kāds apdzen, ne mirkļa vientulības. Ap kalnu virsotnēm laizās drūmi mākoņi un es nekur nevaru saskatīt raksturīgo Roque Nublo virsotni. Vai tālu vēl? Dāsnais, šim posmam atvēlētais kontrollaiks draudīgi dilst. Nāk virsū raudiens. Esmu te iesprūdusi - nu kā gan es varēju iedomāties, ka man šis ir pa spēkam?! Sāk krēslot. Cauri mākoņiem vīd fantastiskas saulrieta krāsas. Man nav spēka izvilkt telefonu, man nav spēka vilkties tālāk, un arī meklēt lukturi. Bet apstāties nedrīkst. Vissmagākais kāpiens ir pirms pašas virsotnes. Un arī visskaistākais. Apkārt kalnam jau valda tumsa, bet saulriets spēj izgaismot virsotni sedzošos mākoņus koši oranžā krāsā. Sirreāls skats, liekas kalna galotni pārņēmis ugunsgrēks. Vēl pēdējie metri līdz pašai spicītei, kur numura skanētājs paziņo, ka līdz kontropunktam ir kādi 3-4km. Izvelku lukturi. Nav labi, man ir tikai 40 minūtes, bet priekšā vēl pieklājīgs kāpiens. Sākumā noskrējiens. Tajā netaupos. Klimperēju pakaļ aizkaitinātam spānim, kuram bez apstājas zvana telefons, un uz zvanu atbildot viņš nerimstas piesaukt puta madre. Pirms dambja pulciņš skrējēju ir manāmi apmaldījušies. Rādu pareizo virzienu, bet viņi negrib man ticēt. Kā gan viņi varētu zināt, ka man vienmēr ir taisnība, tāpēc bez šaubām dodos pa izvēlēto ceļu. Jā, marķējums droši vien bojāts, jo kādu brīdi to nevaru ieraudzīt, tomēr pēc laika tas atsākas. Vadātāja pieveikto skrējēju pulciņš, acīmredzot, atraduši kādu, kam uzticas vairāk un pēc brīža tomēr patraucas man garām. Uz augšu un uz augšu, nevaru sagaidīt to kempingu. Saprotu, ka nokavēšu. Šoreiz tās ir 4 minūtes, bet man tiek paziņots, ka varu turpināt, ja nedodos ēst un uzreiz pametu kontrolpunktu. Sacīts - darīts. Pa ceļam uz izeju izdzeru mammas sarūpēto mango sulu, saņemu apskāvienus no vecākiem un Veipa kunga, un dodos prom tumsā. Uzpildīties nav laika, nāksies dzert to plastmasas ūdeni. Ceļs gar žogu, kuram nav gala, vismaz plakans. Tā kā beidzot ir kādi nebūt krūmi, izslēdzu lampiņu un paņemu zaļo pauzi. Tās laikā man garām pasoļo teju vai vesels gājiens. Kur jūs visi bijāt paslēpušies? Man likās, ka esmu pati pēdējā. Priekšā nieka 2 Ziediņi uz augšu un 939 metri uz leju 9.9 kilometros.

Paliek arvien aukstāks, ja tas vispār ir iespējams šajā mūžīgās vasaras salā. Nē, nu es vairs nejūtu pirkstus, jāmeklē kur esmu iegrūdusi siltos cimdus. Pie viena notiesāju želeju, tuvojas noskrējiens, enerģija noderēs. Šī akmeņainā, stāvā taka uz leju man vienmēr ir patikusi. Izslēdzu saprāta balsi un lēkšoju pa kustīgajiem akmeņiem, turot līdzsvaru ar nūju palīdzību. Īstas medības. Ja vien te nebūtu tik grūti paspraukties kādam garām. Un neviens tā pieklājīgi laist arī nevēlas. Pavisam drīz jau sajūk skaits. Apdzenu gan vienīšus, gan veselus vilcieniņus. Kā tas var būt, ka mani ceļgali vēl joprojām neprotestē? Vai tie būtu aizmirsuši visas savas traumas un ir tik pat sajūsmināti par šo iespēju kā es? Šajā takā galvenais ir neko negaidīt. Pacietību - ceļš beigsies tad, kad tas beigsies, nav jēgas snaikstīties apkārt un meklēt iespējamo galamērķi. Ik pa laikam aizķeros aiz asajiem akmeņiem, taču noturu līdzsvaru. Nespēju izmest no galvas jautājumu - “Ja es tagad aizķertos un kristu pa šo stāvo taku uz leju, vai pirmo pret akmeņiem es atsistu pieri, degunu vai tomēr savu iecienīto vietu, ceļgalus? Varbūt paspētu pašaut priekšā rokas? Varbūt izdotos tās salauzt?” Brr. Kāpēc manā prātā neienāk nekas pozitīvs. Apdzenu vēl divus tumšus stāvus un kad esmu kādu līkumu zemāk, dzirdu kā viens no tiem augšā izteiksmīgi vemj. Ka tik viņš neuzvemj man virsū! Te pat virs galvas vien ir! Metos prom ar dubultu spēku, līdz vemšanas trokšņi paliek iepakaļ. Kad beidzot akmeņainā taka izved mani kārotajā pilsētā, liekas, ka pa asfaltu skriet ir grūtāk, nekā lēkšot pa asajiem akmeņiem. Pēkšņi sajūtu cik sadauzītas pat cauri biezajām Hoku zolēm ir manas pēdas. Tās kā gliemezis grib ierauties mājiņā un nelīst ārā līdz pat rītdienai. Vismaz līdz rītdienai. Nekā nebija, sakožu zobus un grīļīgi tenterēju uz Tuntes centru, kur savu atbalsta komandu pārsteidzu nesagatavotu. Viņi ir tikko ieradušies, mani tik ātri nav gaidījuši.

Uz organizatoru galda neuzrunā nekas, pat vegāniskais čili. Izdzeru mammas mango sulu un paknibinos ap Edija picas gabalu. Kāds onkuliņš spāniski mēģina mūs pārliecināt, ka palīdzība no malas šajā punktā nav atļauta, kaut kādas nedzirdētas muļķības. Man nekur vairs negribas doties. Nedaudz pasēdējusi uz soliņa un nosalusi, esmu gatava izbeigt šīs mocības, tādēļ tieku aizdzīta trasē. Pa ceļam apmeklēju sabiedrisko tualeti, ja kādam šķiet, ka tas nav pieminēšanas vērts, jūs maldaties. Nav nekā labāka, kā 57. kilometrā apmeklēt īstu tualeti un nomazgāt rokas. Tas liek justies kā cilvēkam, nevis kā bezmērķīgam, visu aizmirstam rēgam nekurienes vidū. Cik apdomīgi, ka tur nav ierīkoti spoguļi, nav nekādas vēlmes šobrīd satikt Kanāriju raganu.   

Priekšā 300 metru kāpums un 960 metru noskrējiens līdz Ayagaures, pilsētiņai, nemīlīgu klinšu vidū. 300 es varu. Ir pietiekoši zems, lai kāpiens nedzītu izmisumā.  Klausos kādā romantiskā sarunā aiz muguras. Nu kā - klausos, es vienkārši nevaru to nedzirdēt. 2 garās distances skrējēji, šķiet, trasē vien iepazinušies un lēnam nonāk līdz viens otra ģimenes stāvoklim. Ak, cik veiksmīgi, abi neprecējušies! Meitenei gan aiz muguras esot nepatīkams šķiršanās stāsts. Besī ārā, ka nevaru no tiem atrauties, man tas nav jāklausās. Visas cerības uz lejupceļu. Noskrējiens nepieviļ, jau atkal varu spraukties visiem garām, savukārt, mani neapdzen neviens. Liekas, ka mēs krītam lejā bezdibenī. Tumšā ala, pa ko dodamies lejup, negrasās beigties. Manām pēdām ir apnicis uz leju, tās jūtas kā izklapētas karbonādes. Neliels pārskrējiens pa granteni un atkal tumša vertikāla taka. Pretī skrien kāds ļoti sasmaržojies jauneklis, ko viņš te tumsā dara? Stāvais kritiens beidzas uz plata ceļa, kas līkumo pa reti apbūvētu pilsētas daļu. Ieraugu priekšā 2 puišus ar koka nūjām. Viens no tiem saka, ka vedīs tās mājās kā suvenīrus, jo tās viņu esot izglābušas. Puiši izrādās norvēģi, taču taujāti vai viņiem patika piedzīvotie laikapstākļi, tie atbild, ka tomēr esot par aukstu. Pretī nāk Edijs, tad jau kontrolpunkts ir tuvu. Mamma ar tēti aizbraukuši gulēt un nav atstājuši man mango sulu. Kāda vilšanās, man tieši tagad ļoti gribas to sulu. Tā vietā atkal tieku pie zaļā tonika, par ko esmu ļoti priecīga. Pacenšos iedabūt sevī nedaudz īsta ēdiena - rīsus ar dārzeņiem, ko piedāvā brīvprātīgie. Vistu izlasu ārā un ar pienācīgu piespiešanos iedabūju iekšā kādas 2 ēdamkarotes rīsu. Atvados no Veipa kunga un dodos ceļā. No sākuma jāpaiet nedaudz atpakaļ, kur jānogriežas uz tilta. Tur satieku pagalam apmulsušu skrējēju. Laikam jautājums - “Ko pa stāvo taku krītot var atsist pirmo”- ir atbildēts. Galvu. Puisim pa seju tek asinis un viņš nesaprot, kurp viņam jādodas. Uzstāju, ka pareizā izvēle būs uz kontrolpunktu, pat ja viņš nevēlas atrādīties mediķiem, viņam tur ir jāatzīmējas. Šķiet, ka viņš paklausa. Kontrolpunkts ir tepat, 50 metrus aiz stūra, domājams, viņš neapmaldīsies. Es dodos pāri tiltam uz priekšā melnējošo sienu, pa kuru, iezīmējot veicamo ceļu, uzvijas retu lampiņu virtene. Pēdējais kāpums. Lēzena grantene, bet es neskriešu vairs ne soli. Nevaru un negribu. Kopā 14 kilometri līdz finišam. Man liekas, ka kontrollaikā iekļaušos pat rāpus. Uz augšu jau atkal tieku masveidīgi apdzīta. Man vienalga. Kādu daļu no tiem apsteidzu sekojošajā lejupceļā, kurā gan tikai ātri eju. Skriet ir pārāk sāpīgi. Nonākot izslavētajā upes gultnē visi ceļabiedri kaut kur pazūd. Brīžiem liekas, ka pilnīgi viena kuļos te starp drūmajām klintīm. Tās kā melnas sienas abās pusēs mēģina atņemt ikkatru cerības staru, ka kaut kur sasniedzamā attālumā varētu būt finišs. Bet es te neesmu pirmo reizi. Finišs tur ir, man tikai pacietīgi jāpārvar šīs šausmas. Apaļo, kustīgo akmeņu bērums visādā ziņā cenšas pieveikt manu līdzsvara izjūtu. Klūpu daudz reižu, bet nekrītu. Potītes tiek ļodzītas uz visām pusēm. Kuļos pāri ar visu atlikušo gribasspēku. Nekā cita jau man vairs nav. Tā kā kontrollaiks mani nespiež, nekādas papildus motivācijas tam, ka vienkārši gribu to izbeigt, man arī nav. Kas tās par muļķībām? Es taču izdzīvoju savu sapni - pēdējie mirkļi ir jābauda! Nē, man pietiek. Nevaru sevi piespiest vairs ne apēst kādu želeju, ne norīt malku ūdens. Ja es nevaru dabūt savu mango sulu, man nevajag neko. Vienkārši kusties uz priekšu! Visas ultras reiz beidzas, gan īsās, gan garās. Atskārstu, ka šī būs pirmā reize, kad ultraskrējienā neesmu apēdusi nevienu ibumetīnu, vēl vairāk, man nevienu brīdi nekas nav sāpējis tik ļoti, lai to sagribētos. Jocīgi, varbūt tāpēc, ka esmu tik lēna? Apsteidzu dažus jau redzētus dibenus, bet tad, kad tālumā beidzot jau var nojaust okeānu ieraugu kādu sēžam zemē. Viņš jautā vai dodos uz Parque Sur. Protams, mēs visi turp dodamies, kurp gan citur, tas ir finišs! Jautājot cik tālu tas ir, viņa sejā manāms apjukums. Kaut kas nav kārtībā, pierunāju viņu pieslieties kājās un doties uz finišu, viņš ir garās distances veicējs, tadēļ nezinu cik kontrollaika tajā atlicis. Apsolu, ka paspēt iespējams arī neskrienot. Atlikuši vien 3 kilometri. Varbūt man vajadzēja pārliecināties, ka viņš tiešām uzsāk kustību? Jūtos vainīga, ka uzreiz aizspēros tālāk. Nu, sorry, es arī gribu vienreiz beigt. Aizsteidzos garām arī koka nūju norvēģiem. Tiem laikam uz finišu gribas mazāk kā man. Savukārt Uve no manas distances ar kura lielo, zaļo dibenu es te vienā laidā mainos, aizsteidzas garām man. Tātad grib labāk. Viss, es jau redzu mērķi - priekšā spoži izgaismots stadions un aiz tā kārotais parks. Izmetam pēdējo loku caur kanālu un dodamies iekšā civilizācijā. Kāds garās distances veicējs, nepārliecinoši soļojot uz finišu mudina mani skriet. Nez, kāpēc pats neskrien? Es sāku skriet vien nonākot uz finiša paklāja. Tas mulsinošā kārtā ir ieklāts 90 grādu leņķī - aizskrienu līdz pagriezienam, gaidu ovācijas, bet ne, tur vēl jāskrien. Jaskrien un jāraud.

Emocijas jau atkal plēš mani gabalos - Es to paveicu! Bet tik daudz gadu es domāju, ka nekad vairs to nevarēšu un viss, kas man ir atlicis ir tikai sapņi. Bet varbūt, tas arī ir viss, kas vajadzīgs. Finiša medaļa un apskāvieni. Es nespēju tam noticēt! Tiešām! Sapnis ir piepildījies! Es to tiešām izbaudīju veselas 21 stundas garumā. 

Man vēl ir daudz sapņu, man ir arī pacietība un es nebaidos ieguldīt laiku un darbu, lai tos piepildītu. Un man ir fantastiska atbalsta komanda, kura man tic, ne mazāk kā es pati. Tiekamies takās!